| direktors izrīkotājs |
[3. Okt 2013|15:11] |
Cik es ilgi esmu šeit? Nepilnu 3. dienu?
Un ko es saku? "Ātrāk prom". T. mani iznīcina. Patiesībā tāds būs arī brauciens.
Es aizveru acis un klusēju. Neatbildu.
Man jau ir vienalga. Vienkārši. Varu smaidīt par to, ka nejēdz. Ne komunicēt, sadarboties.
Pilna negatīvo emociju spektra.
Tāpēc es aizveros, un manis vairs nav - iznīcināts.
BET BET
Kad no slazdiem tiku prom, bija gan jau 16:30. T.i. visa diena slazda. Vispirms durvis atvest, tad iet ar šāvējiem. Tad kamēr atgūstos, saprotu, kas notiek.
Tad varēju uzspēlēt tenisu. No laukiem līdz kortiem var aizbraukt pa 20 minūtēm. Uzreiz pie sienas. Tur pat arī Dainis un daži jaunie puikas, tie paši, kas vakar. Ar tiem sestajā laukumā līdz sešiem. Pēc tam neilgi pie sienas, līdz viens atbraukušais uzrunā, vai negribot paspēlēt uz laukuma. Gribu. Tā uzejam un jau daudz interesantā nospēlējam stundu. Lieliski pavadīts laiks, pozitīvs cilvēks. Un man nav jāsarkst, ka spēlēju sliktāk. Man dubultkļūdas šķiet bija tikai pāris, bet kolēģim diezgan. Tad caur veikalu mājās un ir jau astoņi vakarā. Daudz pozitīvākas stundas, par dienas pirmo daļu.
Bet ja par domām. Domas varētu būt tādi kā parazīti. Varbūt var salīdzināt kā tai teicienā par dzīvošanu un ēšanu. Domāju, lai dzīvotu, nevis dzīvoju, lai domātu. Domām ir jāpalīdz, nevis jāsarežģī dzīve. |
|
|
