| Valmieras piedzīvojums (nesakārtotas domu drumslas) |
[16. Sep 2013|21:42] |
Vai stāsti ir tikai nostaļģiskas skumjas?
Varbūt tāpēc negribas rakstīt, jo skumji nebija? Bija priecīgi.
Jutos labi, nebija sajūta, ka par kaut ko jājūtas vainīgam.
Šis izvērtās par diezgan skaistu pasākumu.
Man noskrieniešu rindās ir tik daudz pazīstamo. Varēju kā bite lidot no zieda uz ziedu.
Sākumā likās, ka nekā diža jau te nebūs.
Visi gatavojās, brieda, domāja. "Tviteris vārījās".
Pašam man bija vienkāršāki uzdevumi. 1h50 un 10km ar Matīsu.
Pusmaratonā kreisā kājā ikrs mazliet niķojās. Domāju, ka gan jau līdz beigām iesils, tā arī bija. Bet jau distancē māca bažas, vai varēšu noskriet līdzi visu distanci Matīsam. Tā arī izrādījās, ka nevaru.
Vēl 21km distancē berzās tulznas, mazliet brīnījos no kā. Neveikli sanācis, ka pasmilšainas zeķes gadījies paņemt. Neveikli.
Manis pietika 5km un vēl nedaudz. Tad domāju, ka es tā vai tā izbeigšos pēc kilometriem 7, vai varbūt tas vēl sliktāk, sākšu bremzēt Matīsu. Apstājos cilpā un gaidīju.
Biju diezgan beigts. Secinājums, saprotams man pašam. Gribas vainot treneri, tā darītu, ja man būtu dikti svarīgi šī pulksteņa lieta. Saprotams tas, ka skaidri pietrūka tempa skrējieni, garie intervāli. Tādi taču pilnībā nenotika, tika tikai drillēts stadions. Tikai vienu reizi divu mēnešu laikā uzdeva 20 minūtes skriet sacensību tempā. Man tas bija skaidrs, un sacensības bija tam apliecinājums.
Kājas tukšojās apbrīnojami. Ko lai saka, man patīk skriet ātri. Pat ja runa nav par sacensībām, pat ja par sacensībām, bet labprāt skrietu bet saspringuma, kā nu būs galā. Patīk ātri, kad kājas rāda ko spēju.
Interesanti, ka elpa man ļoti labi pietika, kaut vai salīdzinot ar Matīsu, par ko mazliet šausminājos. Man radās iespaids, ka man būtu ļoti grūti skriet tik ilgi ar tik strauju elpu. Iespaids bija, ka Matīss dara, ko var.
Interesanti bija pavērot mūsu līdzīgās fizioloģiskās reakcijas līdzīgos reljefa brīžos, kad kalns, kad nogāze. Krekšķēšana, sprauslošana. Mana elpa bija mierīgāka, bet kājām bija grūtāk, viņās nebija iekšā, kam nākt laukā. Es miru klusām, acis pievēris.
Ja par Matīsa taktiku, tad tagad (pēc kaujas), liekas, tīri saprotams, ka otro pusi ir ļoti grūti noskriet tik pat ātri kā pirmo un to var redzēt arī pēc vairuma pārējiem skrējējiem rezultātu tabulā. Ja patiešām bija vēlme izskriet zem 3h, tad pirmo pusi vajadzēja iet pa 1h29. Apmēram tā. Cerams, ka šo atcerēšos, ja kādreiz pievienošos zem 3h pulciņam, vai vismaz centīšos to izdarīt.
Brauciens bija skaists, tāds viš paliks atmiņās. Viegli, jo nostūrēju tikai pusi. Varēju pavērot braukšanas stilus. (parādi, kā tu brauc un es pateikšu, kāds tu esi :) )
Man jau ir tās sajūtas... Ka tur, kur cilvēki pulcējas, arī Aizmākoņu komanda piedalās. Stāda uzdevumus, piepilda tos. Cenšas palīdzēt cilvēkiem. Mācīties mīlēt. Pēteris arī teica, ka vislabākais uzmundrinājums viņam būtu apmīļošana.
Domāju, ka ir tāds kā gods būt kopā ar biedriem Laimoni, Artūro. Bija labi. Stāsti par tālajiem skrējieniem.
Kopumā jāsaka, ka esmu pieskaitāms tai frontei, kas par pulksteni neuztraucas. Tai pat laikā mani aizrāva Matīsa apņēmība arī tad, kad viņš saprata, ka nespēs sasniegt 2h59, turpināja skriet sparīgi.
Pēc skrējiena vairāk domāju, par to, kādas diez Renāram Rozem domas nāk galvā. Domāju, ka man, iespējams, viņa vietā būtu dalītas jūtas, jo... godkāre. Man liekas, ka tomēr labi saukties Latvijas čempionam maratonā, un Renārs gan jau ka mierīgi varētu noskriet 2h30. Varbūt mierīgi nav īstais vārds, bet to spētu.
Noskrienā ir kompānijiņas un atsevišķi cilvēki. Es neraujos iepazīt visus. Joprojām uzstādījums, tiesa mazliet apsūbējis un šoreiz piemirsies, katrās sacensībās iepazīt vienu jaunu noskrienieti. Šoreiz droši vien visu cieņu pelnītu puisis, kam netīšām iedevu pa degunu. Niku gan tad vēl jāprecizē.
Jurisok arī nav vēl nosēdies manās atmiņu krokās, cerams tagad būs. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}