| |
[22. Jun 2012|04:27] |
vēlreiz - skola pabeigta, vēl daži uzdevumi palikuši.
skatos, kā mana būtne pakļaujas emocionāliem satraukumiem. Kā uztraucas.
Skatos no malas, atceros, kas esmu, un smaidu par paša neviltoto satraukumu. Par paša pārliecību, cik tas ir svarīgi.
Neuztraucies, sarunās es joprojām būšu tā par sevi satrauktā būtne
es došos divdienniekā uz Turaidu.
Ko es gribu iegūt? es... Starp viņiem.
Pavisam maz. Mazliet vairāk kā saldu miegu savā gultā. Zinu, būs mazāk. Būs sliktāk kā vienkārši izgulēties. Ja nu vienīgi tur man ļautu izgulēties. Tad gan varbūt.
270x2km.
Cēsu Jānītis? Nu tas tikai, ja galīgi netiks. Bet... pieteikšanās līdz 10:00... Izbraukšana 9:30... gan jau ka nē.
Tad nu. Bez ilūzijām, sapņiem. Vnk braukt. Emocijas mētāsies. Lai.
Tad būs atpakaļ mājas. Darbs svētdienā, pirmdienā. Brīvajās dienās izziņas. Sports (teniss, skriešana, šaušana, karatē). Atkal darbs piektdien. Un tad jau jauns mēnesis.
No vienas puses gan jau ir labi, ka neesmu par slogu. Ne man, bet noslogotajai.
Gan jau ka pārāk.. uztveru dzīvi [bij laiks, kad biju ieciklējies uz šo vārdu]. Pārāk viegli vai pārāk smagi. Nelīdzsvarā.
Tad nu... turpināšu apcerēt dzīvi. Ne tāpēc, ka tas būtu tas kas jādara. Vnk tāpēc, ka netīk lauzties ērkšķainajā attiecīu krūmā. [dziedoņi ērkšķu krūmā radioiestudējums].
Turpināšu priecāties, ka neviens man nenorāda, ko darīt.
Ka ir, kamēr ir. Darbs. Vecāki. Māja. |
|
|
