| nieka ziņa, apsaukājos |
[8. Mar 2012|04:09] |
man te tā aizvakar ienāca prātā.
kādus izvēlos par piecibojamajiem.
tos, kas kauč mazliet jūt sevi par `pilnu olu` Nejaukt ar pilnu rubuli.
Kur ir pa kapeiku "veselāki", pa kapeiku nešizofrēniskāki.
Tas arī nozīmē, ka viņi dzīvojas šad tad ar atvērtām brūcēm, bet tā tikai var.
Bet par tiem ~pienākuma cilvēkiem. Es nez. Cik, cik tādu uz miljona? Vārdsakot neredzu tādus apkārt, vai viņus maz var pamanīt? Kad senatnē man bija izvēle, es pateicu NĒ, BAIL. Un otreiz tāpat.
kā man patīk runāt par cibīšiem :)
ko šoreiz? ka misters iegremdējas?
dāmas skinhedas.
"onkulis" čakls.
Lēdija klusa, kā arvien.
Puika lāsītēs.
Viņa gan vairs nav. Jo dalīta?
Un ko vispār viņi iedomājas no tā alkahola???
Hmm, ja par progresa vārdu, tad nu īstās zālītes gan līdzētu. Bet vai par progresu? Vai ir slikti kā ir? Un ar ko slikti? Nejūties laimīgs "manu mazo draudziņ"? Nnekas, nekas, atnāks lācis.
Bet sapnī, sapnī vīrs turās kokā, grābj ar riekšavām monētas, ber cepurē un ber tās zemē. Es pretējā kokā, padodu savu cepuri un skatos, kā ar manējo viš dara tāpat. Tik apņēmīgs.
Kur man gribētos tikt, kur es vēl neesmu?
Pasmaidīt un atpalikt. |
|
|
