| Vai tu jau visu izpūti? |
[13. Dec 2011|02:39] |
| [ | Skan |
| | Mielavs - Es redzēju sapnī | ] |
par to, kas manā sirdī.
Tajā ir daļa bibliotēkai. Lai arī ne daudz, bet esmu tur gājis kopš bērnības. Nezinu, vai vairāk kā citiem, kas tur ir gājuši, bet jūtos piesaistīts tai videi siltām jūtām. LR1 Monopola viesis atk. 2:00. Lita ~Pokmane.
[atpūtai noder horizontāls stāvoklis un aizvērtas acis, miegs ir labs, bet atpūta notiek arī tā, nomodā]
Vēl aizvien vieta sirdī ir atmiņai par /|. Šodien tika izveikts neliels eksperiments, un tika sajusts [vai diemžēl?] saite un gana stipra ir saglabājusies. Un tai sirsniņa ir ko nest.
Sajūtas. Lietas, kas domātas piedzīvot. Ko nu kurš izvēlējies sev šai dzīvē. Kā saka - dzīves uzdevums.
[labā kājā augšstilbā ir sāpīte, pamocīti muskuļi]
mūz: Thank you for the music - abba.
Esmu laimīgs. [mazā piebildīte - gandrīz :) ]
Tomēr nesteidzos prom no sevis. Palīdzēt citiem, zinies. Tā vai savādāk viss ir tepat. Un pasaule - liels spogulis. Ir bailīte no vientulības. Bet vai gan maz tās bijis. Sākšu draudzēties ar kokiem, ja kas, ja? (tas ir tas kas būs? :) )
Man nemaz nav žēl, ka man ir tāda neseksa dzīve. Bet domas paliek.
Man patīk un es bīstos. Tā ir, ka draugi top līzīgi. Esmu vientuļnieks. (visas pārliecības par sevi gluži uzjautrina, it kā es zinātu, kas esmu). ("Nekad nepārstāj uzdot jautājumus." A.E.). Nav bail tapt kādam līdzīgam, vairāk bažina citu tapšana līdzīgiem man.
Pēdējā laika (dienu) doma, Cilvēki (dvēseles tik un tā...) izvēlas kur "nokrist". Katrā "apgabalā" savi "moduļi".
Vismaz man ir stipri sarežģīti izkāpt no šeitan tā esošā "moduļa". Domu tīkli patur sevī.
Mazliet jau domāju par to, ka man ir tik daudz dots. Ko dot man citiem. Re, esmu sadomājis iet treneru kursos.
Man nav iepazīšanos laiks. Arī Ozolniekos neiepazinos ne ar vienu jaunu noskrienieti. 1.x pārkāpta vienošanās ar sevi (katru sacensību kādu jaunu noskrienieti iepazīt), laikam paliek par daudz, ja jau tā ar visiem nepaguvu apmīt vārdu (tomēr neticu, ka Inga bija Ozolniekos? Ātrā Inga gan, tā tika sveicināta finišā, re, šoreiz es ātrāks).
Varētu (nosacīti) teikt, ar Ievu esmu saticies, viena sapņa daļa ir. Vēl jau nomoda laiks pagarš.
Beidzot par Ozolniekiem?
Kaut kāds nesaprasts nemiers. Bet arī prieks. Ir pa kripatai sirds siltuma.
Ļoti jocīgi tā uz veciem lauriem būšana. Nekad agrāk nepiedzīvotas sajūtas. Man ļoti nepierasti būt par atpazītu seju. Kuru pazīst no virtuāli "uzlasītā".
[labā ziņa, tāda tipa nogurums man nav, ka ceļi ļimtu. Tajā vājumā gan vairāk laikam izpaužas tieši muskuļu vājums, ne pašu ceļu]
Tomēr kreisā augšējā (aizmugurējā) saite sāp).
Pirts ir noderīga, lai atjaunotos, auksts ūdens arī.
Man ir "savs" Mošķis, kas noliek pie vietas. Ka, kamēr, tikmēr. Kamēr nav savesta kārtībā kāja, tikmēr lai neplānoju noķert, vai neļaut apdzīt, piemēram, OreMan (nākamgad). Tai pat laikā "aiz rociņas" nevedīs pie daktera. Vai saņemšos? Vēl ne.
Bija jau bija smieklīgi. Koks. :) Teica radinieks no Dunalkas. Un vēl, "kas ta tas!?" Zaķīc mazs grāvī piena cisternas piekabē. Pāris zvēriņi sabraukti uz ceļa. Braucot mājup jau pirms Liepājas abiem ar Kamparu viens melnais ienāca prātā. "Cerams, ka tas nav cilvēks".
Bikstos porcijas kārtīgas, man kuņģītis maziņš, līdz siļķei kažokā netieku. Nākamreiz gan! Nākamreiz noteikti!
Pirts sildija romantiskā pustumsā. Viss ļoti laikā. Pēc skrējiena, (atsildīšanās aplīša) pirts, un apbalvošana jau sākās, kad beidzu pirtēties.
Mani izbrīna stiprais alkohols uz galda. Bet manu darba kolēģi izbrīnija, ka mūsu vidū neviens smēķētājs.
Skrējienā biju izdomājis pāris konkurentus. Pirms skrējiena gan nebiju gatavojies. OreMan nepanācu. Aizvien paldies Minikin par atbalstu un foto. Milddu tomēr iespēju apdzīt. Pirms īsti nedomāju par Ing_a kā konkurenti, trasē arī ne, bet sanāca būt priekšā. Kad pēc pirmā apļa sapratu, ka OreMan man nenoķert, pagaidīju drusku Edmundu un skrējām kopā. Bet es neteiktu ka lēni, tas bija uz manu pašreizējo spēju robežas. Jo pēc pirmā apļa jau sāka sāpēt kreisais sāns.
Ar tām beigām tomēr ir kaut kas jāizdomā, jānoformulē un jāpasaka. Kopā skriet ir forši, man patīk, bet beigās patīk "nu bērniņi mūciet, ko katrs māk". Ļoti patik Siguldas pusīte, kur finišu uzspurtojām ar Latgales Juri. Tas vienkārši rada vairāk prieku. Tāpat redzēju, ka jaunieši, kas mūs apdzina finiša taisnē neguva lielu prieku, kad nesparojāmies ar viņiem. Laikam nolemts. Turpmāk, ja spēšu, finišu sprintošu.
Bija patīkami Dainu redzēt izejam uz startu. Malace, malace.
Ar izvēlēto skriešanas formu (gandrīz) esmu mierā. Viss bija labi, vien varēja tomēr paķert līdzi VSK Noskrien maiku un uzvilkt pāri visam. Nez, ko es tā sakautrējos. Patika piešķirtā rūķa cepure ar zvārguli.
Ik mirklis pavadīts kopā ir vērtība. Iesildoties ar OreMan, kuram svarīgs cipars. Cipars jeb skaitlis? :D 3000. km šogad. Atsildoties ro un Mildda. Par suņukiem, kaķēniem, zirgiem, darbu, mācībām, bērniem un treniņiem.
Noklausīts laumiic stāsts, domāts par ārstiem, attieksmi.
Brīnums arī notika dienas gaitā. Mājup braucot Dunalkā "atņirdzās" logu tīrītāji. Tikko tie vēl bija vajadzīgi. Bet kā tur beidzās lietus, tā neatsākās līdz pat mājām. Bijībā pret brīnumu nebildu ne vārdu par šo faktu.
Neaizmirst pateikt paldies! Jo pirts bija forša un uzņemšana, kas jau liekas pašsaprotama, ir mājīga. Paldies visiem noskrieniešiem, kas ieradās un tiem, kas pirmo reizi. Gan jau vēl tiksimies, iepazīsimies.
Vēlreiz atgādināts, šoreiz aizdomājos par druupijs kilometrāžu, par to, ka šogad viņam tik pat cik man, tiesa gan bijis mēnesis ar virs 300 km, bet bijis arī bez nekā, vasaras karstumā. |
|
|
