Hayakawas "Language in Thought and Action", protams, ir nice reading. Taču mani īsti neliek mierā jautājums - kā, pie velna, lai saprot, par ko cilvēks runā, zinot, ka ļoti bieži cilvēki saka ne to, ko viņi grib pateikt? Viss ir relatīvi vienkārši tādos piemēros, kurus min Hayakawa, bet kļūst sarežģīti personīgākā līmenī, nu, piemēram, ko cilvēks grib patiesībā pateikt, sakot, ka viņam ir auksti, vai sūdzoties, ka viņš ir noguris?

Pareizāk sakot, kā reaģēt? Piemēram, par aukstumu - vai šis teikums nozīmē, ka cilvēks vēlās vēl vienu segu, jeb vēlās lai viņu sasilda un samīļo, vai pat ko vairāk, kā jau osinsh te komentos minēja? Vai par nogurumu - vai cilvēks vēlās dzirdēt līdzjūtību un mierinājumu, sažēlošanu un samīļošanu, jeb racionālus ieteikumus kā neiedzīvoties tādā nogurumā un kā tikt vaļā no currentā? Ko atbildēt? Nošausi greizi savos pieņēmumos par to, ko tad cilvēks ir gribējis patiesībā pateikt ar konkrēto teikumu, un cilvēks būs vīlies un apbēdināts, varbūt pat aizvainots, un sūdzēsies, ka neviens viņu nesaprot. Bet neprasīsi takš viņam uzreiz "State your intentions!" Biedē mani tas viss reizēm.

Tātad, runājot par iepriekšminēto.

Tas pats banālais un triviālais teikums "Es tevi mīlu", kā jau diezgan augsta abstrakcijas līmeņa apgalvojums, var nozīmēt daudzas samērā dažādas lietas:

1) atzīšanās mīlestībā (es tevi mīlu)
2) vēlme pateikt kaut ko mīļu (man ar tevi ir ļoti labi)
3) vēlme dzirdēt kaut ko mīļu (mani vajag samīļot)
4) koķetēšana / pavedināšana (ar tevi varētu būt labs sekss)
5) rutinēta sasveicināšanās / atsveicināšanās (prieks tevi redzēt / lai tev laba diena, tiekamies vakarā)

(Gan jau, ka vēl kaut ko, uz sitiena nevaru iedomāties.) Pārsvarā gadījumu konteksts nolasās no situācijas un citiem ārējiem faktoriem (mīmika, intonācija), taču viegli var gadīties arī kāzusi, īpaši sajaucot situācijas 1 un 4, kā arī 2, 3 un 5. Pirmajā gadījumā var gadīties, ka cilvēks, kas to saka, domā to kā 4, bet cilvēks, kas uztver - kā 1, līdz ar to rezultātā iedzīvojas lauztā sirdī vai vismaz pieviltās cerībās / ilūzijās. Savukārt sajaucot 2 un 3 rodas sīki ikdienišķi aizvainojumi - tev cilvēks saka 3, bet tu atbildi ar 5, lai cilvēks patiesībā grib dzirdēt no tevis 2. Un drošības pēc apvaicāties kā tad cilvēks to īsti ir domājis, kā ierosina wacko, diemžēl šādās situācijās parasti ir faktiski neiespējami. Kaut vai tāpēc, ka parasti cilvēki par to nemaz neaizdomājas, ko tad īsti viņi ar to grib pateikt, līdz ar to nemāk izskaidrot, un rezultātā vēl viens aizvainojums: "Kā, tu mani nesaproti?". Bieži, protams, pietiek ar vērību un labu cilvēku pazīšanu, lai izvēlētos vēlamo reakciju, taču a) ne visiem šīs īpašības piemīt, b) ne vienmēr ir iespējams precīzi nolasīt īsto tekstu, it īpaši ja cilvēks nav pārāk tuvu pazīstams.

Mūzika: Fugazi - Sweet and Low