Es, man liekas, nekad neesmu pratusi koķetēt.
Jau paspēts izbraukt. Tagad Raffaello. Tēja, beramā.
Un mūzika. Un smīns.
Bet es nekoķetēju.
Man būtu jājūtas brīvi, bet jūtos iegrožota. Ar kaut ko man šobrīd neaptveramu.
Nekaunos atzīt, ka reizēm esmu nekaunīga. Reizēm naiva. Tāda nu esmu, un, ja kādam kas nepatīk, lai pagriežas un iet uz citu pusi!
:)
Kur tas laiks?! Gads. Nē, vairāk. Aizmirsts cilvēks. Bet uzrodas sapnī. Negaidīti. Bet es taču nemaz nedomāju... Joprojām cenšos ielīst sevī, lai saprastu, ko iepriekš esmu redzējusi, kas zemapziņai licis tā reaģēt un uzvesties.
Es nesūdzos, sapnis bija jauks, bet nevietā. Ne pēc jūtām, ne pēc pēdējo dienu redzētā.
Ai, tas taču tikai sapnis. :)
Savdabīga apmierinātība ar dzīvi. Viss taču ir labi.
Laikam.