Lieki piebilst, ka pēdējā mēneša laikā esmu slinkojusi, un tas ietekmē visu: skolu, ģimeni, attiecības un galvenais - veido disharmoniju sevī.
Kā tas nākas, ka ir vēlēšanās, bet cilvēks nemaina savu dabu?!
Vai tiešam es nespēju sevi mainīt?!
Es visu laiku ticēju, ka spēju.
Un jātic.
Jāmainās.
Jāstrādā.
Galvenais vienmēr cilvēka dzīvē ir darbs. Vai ar sevi vai citiem, citu labā. Un, kad izdaru labu, tad jūtos, ka manī ir kas labs, ka es spēju mainīties.
Un ubagotajai tantei tie piecdesmit santīmi noderēs vairāk nekā man! Man taču ir rezerves kaut vai tīri pārtikas veidā: griķi, rīsi, makaroni, putras, olas utt. Bet viņai iespējams ir zudis viss! Un nekad nevari zināt, kas viņa bija, ar ko nodarbojās (ja nu atkal muļķīgās atjaunotās Latvijas pensiju pārrēķina sistēmas dēļ bija tikai aptuveni 36 Ls?!, kā manai omītei, kas visu mūžu nostrādāja valsts institūcijās, bet galu galā saņēma 60 Ls, un kurš gan spēj izdzīvot, ja ar to jānorēķinās gan par īri, gan komunālajiem, un jāēd arī kaut kas ir...). Nekad nevari zināt, kas būsi tu pēc dažiem un vairākiem gadiem.

Nopērc ziedus, kas tev liekas izcili skaisti!
Noliec tos savā darba vietā, kur tev tie ir labi redzami.
Ik reizi, kad paskaties uz tiem, ļauj, lai ziedi tev atgādina to,
cik krāšņa būs tava nākotne, cik oriģinālas ir tavas domas,
cik viegli tev uzslavēt sevi, cik liela ir tava vara padarīt savu
apkārtni skaistu... un cik saldi var smaržot Visums.

/Stīvs Čendlers/

Kamēr esam dzīvi, viss ir labojams!

Vienīgais darbs, kuru var sākt no augšas, ir bedres rakšana.

Viss, pietiek mocīt organismu ar saldumiem, čipšiem, popokorniem, šokolādītēm! Šajā pavasarī īpaši metas mazas, kā alerģiskas, pumpiņas, kā apēdu ko nedabīgi saldu. Vai citu našķi. Un galu galā. Jau sākas augļu, dārzeņu laiks.
Tuvāk dabai, skaistāks ķermenis.

Beidzot esmu mājās. Beidzot esmu siltumā.
Un pie nepadarītajiem darbiem.
Ar vīna pudeli...
Vīnu glāzē.
Malkoju.

Kino biļetes makā. Papīri, kas jāatrāda maģistra darba vadītajai (zinātniskās konferences sakarā), somā.
Auksta kafija, kurā daudz, daudz piena. Garšo baigi labi!
Rīta LR1 ziņas. Jūtos kādā starpdimensijā.
Nedefinējami.

Joprojām vēlos tetovējumu. Tagad gan tas būtu lukss, ne nepieciešamība.

Sen šeit neko neesmu rakstījusi.
Tas tāpēc, ka manā ikdienā ir ielavījies haoss.
Bija viena pārcelšanās. Tagad dzīvojam kopā. Esmu laimīga, bet tas, kā izradās, prasa nenormāli daudz laika - pabūt ar mīļoto kopā. Nevis aiziet uz savu māju/dzīvokli/... Nevis ar smaidu pieķerties saviem darbiem.
Ir jau smaids. Ir darbi un ir kopā būšana. Viss ir tiešām jauki. Bet tas laiks.
Tas laiks tā skrien!

Vēl jāatzīmē, ka man ir 37,8°C.
Bet tik un tā no sirds jums - man zināmiem un nezināmiem cilvēkiem - saku Ar labunakti!