Lieki piebilst, ka pēdējā mēneša laikā esmu slinkojusi, un tas ietekmē visu: skolu, ģimeni, attiecības un galvenais - veido disharmoniju sevī.
Kā tas nākas, ka ir vēlēšanās, bet cilvēks nemaina savu dabu?!
Vai tiešam es nespēju sevi mainīt?!
Es visu laiku ticēju, ka spēju.
Un jātic.
Jāmainās.
Jāstrādā.
Galvenais vienmēr cilvēka dzīvē ir darbs. Vai ar sevi vai citiem, citu labā. Un, kad izdaru labu, tad jūtos, ka manī ir kas labs, ka es spēju mainīties.
Un ubagotajai tantei tie piecdesmit santīmi noderēs vairāk nekā man! Man taču ir rezerves kaut vai tīri pārtikas veidā: griķi, rīsi, makaroni, putras, olas utt. Bet viņai iespējams ir zudis viss! Un nekad nevari zināt, kas viņa bija, ar ko nodarbojās (ja nu atkal muļķīgās atjaunotās Latvijas pensiju pārrēķina sistēmas dēļ bija tikai aptuveni 36 Ls?!, kā manai omītei, kas visu mūžu nostrādāja valsts institūcijās, bet galu galā saņēma 60 Ls, un kurš gan spēj izdzīvot, ja ar to jānorēķinās gan par īri, gan komunālajiem, un jāēd arī kaut kas ir...). Nekad nevari zināt, kas būsi tu pēc dažiem un vairākiem gadiem.