Vēlmju saraksts ir pārāk garš, lai kāds cilvēks to spētu uzrakstīt. Iegūstot vienu, saprotu, ka ir vēl un vēl, ko es vēlos. Apmierinājums vēlmju piepildīšanās brīdi ir patīkams, bet visnotaļ īss.
Bet neveins nekad nav pārtraucis gribēt... vai vismaz vēlēties...
|
Posted by: bērnības cadeau (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} cadeau) Posted at: August 28th, 2007, 11:16 am
|
|
Nu, es to izprotu tā: tu šobrīd kaut ko vēlies visvairāk, un tikai tāpēc neapzinies to visu pārējo, kas dzīves laikā iznirst no dzīlēm, ko esi vēlējies. Vai tev tā nav bijis, ka vēlāk attopi, ka jau agrāk kaut ko vēlējies, tik nesajuti? Un saraksts tiešām būtu ļoti garš ar visiem tiem sīkumiem, no kuriem daži ir dārgi, daži- nenopērkami...
Un, to pašu televizoru skatoties, tu vairs pēc laika neizjūti tā vērtību, kāda tā bija sākumā, kad tikko ieguvi. Pēc tam tas paliek tikai sastāvdaļa. Pašsaprotama...
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: August 28th, 2007, 01:26 pm
|
|
Nez, man liekas, ka vēlme ir tā, ko tu konkrētā brīdī apzinies, ka gribi. Man liekas, ka man nav bijis tā, ka es nebūtu sajutis savu vēlmi. Vai tas, ko to neapzinies var būt tava vēlme? Varbūt var minēt kādu piemēru par to, ka vēlāk attopi, ka kaut ko esi vēlējies, bet neesi sajutis?
Protams, ka viss ar laiku kļūst pašsaprotami, bet katrai lietai un cilvēkam šis laiks ir savādāks. Tu vari priecāties gadu par šo televizoru un vari priecāties vienu dienu. Katrā ziņā tas neaizliedz cilvēkam priecāties arī visu atlikušo mūžu par televizoru, tāpēc prieka brīdis par vēlmes piepildīšanos paliek katra paša ziņā.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: August 28th, 2007, 02:27 pm
|
|
Piem., ļoti vēlējos aizbraukt ekskursijā uz vienu vietu, patika, bija jauki, labi, bet sapratu, ka lielāka vēlme tomēr ir pastaigas pa kalniem...
Un ar daudziem sadzīves sīkumiem ir ir bijis līdzīgi.
Esmu nenoturīgs cilvēks. Man viss ātri apnīk. It kā problēma, bet mūsdienās to ir viegli risināt...
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: August 28th, 2007, 04:33 pm
|
|
Nē, tā nav vēlme, kas iznirst no nekurienes. Šī vēlme parādījās tikai tad, kad piepildīji kādu citu vēlmi. Pastaigājot vienkārši pa kalniem, diez vai pazustu vēlme aizbraukt šajā ekskursijā.
Parasti viss ir interesants, kamēr tas ir jauns un neiepazīts, iepazīstot to tas sāk kļūt pašsaprotams un vēlmes piepildījuma mirklis var būt īss.
Viegls risinājums, ne vienmēr mēdz būt interesants un labs risinājums ;)
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: August 28th, 2007, 04:46 pm
|
|
:D
Bet es jau teicu, ka man viss ātri apnīk un prieks par vēlmes piepildīšanos ir īss, tad seko nākamā, nākamā...
Nevaru izskaidrot sajūtu par to, ka vēlāk tik saprotu, ka ir kaut kas, ko esmu neapzināti jau iepriekš vēlējusies- tiekot līdz tam, piepildot citas vēlmes...
Un kas teica, ka risinājums ir viegls? Vajag tikai radošu pieeju! :P
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: August 28th, 2007, 05:38 pm
|
|
Vienbrīd man arī daudz kas ātri apnika, bet tagad kaut kā cenšos turēties pie tā, kas man patīk, jo esmu iemācījies apzināties lietas. Katras vēlmes sasniegšanā tu ieliec piepūli, bet rezultāts bieži ir vienāds - minimāls gandarījums. Kāpēc nepielikt spēkus un ne tikai sasniegt vēlmi, bet pēc tam arī to uzturēt?
Pati minēji, ka mūsdienās to ir viegli risināt.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: August 28th, 2007, 06:27 pm
|
|
Es ātrāk daudz vairāk, ilgāk spēju turēties pie lietām un notikumiem, tagad viss notiek strauji...
Vismaz straujāk. Es tev pilnībā nepiekrītu. Un katram ir tiesības palikt pie sava viedokļa.
Un sēdēt pie viena, tas man ir par garalicīgu...
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: August 28th, 2007, 09:45 pm
|
|
Kas ir tas, kas notiek strauji?
Var notikt daudzi notikumi, bet šie notikumi var būt ne pārāk strauji. Piemēram, vienu nedēļu aizbrauc pastaigāt pa kalniem, otru aizbrauc pagulēt pie jūras. Notikumi ir nepārtraukti, bet tie nav strauji.
Var notikt tikai daži notikumi, bet tie notiek ļoti ātri. Piemēram, kāds pienāk uz ielas un paprasa vai nevēlies izlekt ar izplētni tūlīt un tev 10 sekundēs ir jāpieņem lēmums un pēc tam tu brauc jau lēkt ar izpletni. Šāda veida notikumi nenotiek bieži, bet tie notiek ļoti strauji.
Varbūt var precizēt, kur tieši man nepiekrīti?
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: August 29th, 2007, 08:23 am
|
|
Ātrāk plānoju, domāju, kam kā jābūt, ko vajadzētu... Kad tas pamazām piepildījās, solis pa solim, tas bija paredzami, apnicīgi. Un tad vienu dienu tam pārvilku iedomātu svītru. Viss. Vairs neko neplānoju, pat par savu karjeru... strādāju, jo šajā brīdī patīk, studēju, jo interesē. Un daudz kas notiek negaidīti. Tādēļ arī iespējama šķietama straujuma parādīšanās dzīves viļņos. Gribi piemēru?! Nu, viens straujuma piemērs, manuprāt, ir tāds. Jūlijā, trešdienas vakarā, izdomāju, ka vairākus gadus nav lekts ar gumiju. Un man tas ļoti patīk. Tad ceturtdienā tika izpētīts lgk.lv, nopirktas biļetes autobusam, izpētīti vilcienu grafiki un piektdien no rīta sēdos autobusā un braucu... Vakarā atgriezos, kā dzīvē atgriezusies pēc nāves. Ne jau dēļ lekšanas izjūtām, bet tāpēc, ka izdarīju, ko vēlos. Sev nedrīkst liegt. Tāpat pieteicos vienam projektam, par kuru uzzināju no labas draudzenes. Būtu jābrauc uz Japānu, kas mani it nemaz nebiedēja. Tur pat tika paredzēts, ka pirmos trīs vai četrus mēnešu būs intensīvie japāņu valodas kursi. Laika bija knapi, lai iegūtu visus nepieciešamos papīrus, bet izdevās. Pēdējā brīdī. Kaut mani nepieņēma, jo neizturēju konkursu. Bet tas jau ir cits temats. man patīk negaidīti pavērsieni, iespējas. Kad ir jārīkojas nekavējoties un rīcībai jābūt organizētai līdz pēdējam...
Tev pilnībā nepiekrītu, jo, šķiet, saprotu tevi savādāk, nekā esi domājis.
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: August 29th, 2007, 09:39 am
|
|
Manuprāt, tas nav daudzums, bet specifiska kvalitāte. Ja to sasaista ar sākuma tēmu par vēlmēm, tad tas jau nebūt nenozīmē, ka ir nepieciešamas daudzas vēlmes. Pietiek tikai ar dažām atbilstošām, lai dzīve kļūtu interesantāka.
Bet vispār pilnīgi normāli, ja kaut ko vajag, tad vajag darīt uzreiz, vēlāk būs tikai grūtāk izdarīt :)
|
Posted by: Demongirl (
demongirl) Posted at: August 28th, 2007, 11:33 am
|
|
Pilnībā tev piekrītu. Mēs, cilvēki, pārāk ātri pie visa pierodam un sākam uztvert par pašsaprotamu. Ja kāda vēlēšanās piepildās, rodas nākamā. Nekad nepietiek, gribas vēl un vēl. Tikai kaut ko pazaudējot, cilvēks apzinās, cik nozīmīgs un vērtīgs bijis tas, kas viņam piederējis.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: August 28th, 2007, 02:08 pm
|
|
Un, pat apzinoties, cik grūti būtu bez kaut kā, bieži ļaujam tam aizslīdēt.
|
Posted by: Demongirl (
demongirl) Posted at: August 28th, 2007, 06:06 pm
|
|
Un tomēr - man šķiet, ka to grūtumu reāli apzināmies jau tikai tad, kad tas ir aizslīdējis un atpakaļ to vairs nevar atgūt.
Nez, vai tas tiešām ir pārāk garšs, drīzāk cilvēkam varētu būt problēmas konkrētā brīdī apzināties pilnīgi visas savas vēlmes. Tas ir saraksts ar prioritātēm un konkrētā brīdī tu apzinies tikai tās vēlmes, kas ir ar augstu prioritāti.
Nez vai apmierinājums vienmēr ir īss, piemēram, ja gribi, lai tev ir jauns TV, tad apmierinājums ir gan to iegūstot, gan arī pēc tam to skatoties.