Vēl neesmu pilnībā izveseļojusies, ka eju, daru, neapstājos. Man tas tiešām patīk. Tik ceru, ka nekaitēs atkal veselībai...
Ak, mana pārgalvība, stūrgalvība un karstasinība.

• Zvans bez mēles nav mēms. Tikai vajag, kas ieskandina, tad atsauksies.
• Un kastaņetes? Kā divi koka zvaniņi tās saskaroties iegūst valodu. Tik dedzīgu, ka cilvēka asinis dzīslās pārvēršas ugunīgos strautos.
• Dzīvai sirdij nevajag apmest kūleni. Tāpat viņa ir visiejūtīgākais zvans, ko iešūpot spēj viens vienīgs acu skatiens.
• Bahčisarajas hans esot vēlējies vilnas sirdi - tad būtu drošs, ka tā nekādam skandinājumam neatsauksies.
• Iespēja ielūkoties apgaismotos logos ir nelabi pavedinoša.
• Pie galdiņa restorānā esmu labdare. Apspīdu vienīgo to, kas uz galda. Es neklausos, ko runā. Klusinu acu valodu, izpludinu vaibstu spēli un nepavisam neinteresējos, kas notiek zem galda. {lampa}
• Neticiet pasakām par Aladina burvju lampu! Pasaule ir pilna ar vecām lampām, un, ja kāds naivais sāktu visas pēc kārtas spodrināt, viņa mūžs būtu par īsu, lai atrastu īsto. {lampa}
• Es degu sevī un radu gaismu sev. Ja gribat, varat nākt manā gaismā un siltumā. {svece}
• Tumsa mani nebiedē, netrūcinieties arī jūs. Ja stipri grib, ikviens var to kliedēt, izstarojot tik gaišuma, cik pašā ir. {svece}
• Iededzinot sveci pie svētbildes, cilvēks raida: ticu, ceru un mīlu! {svece}
• Mana gaisma palīdz vientulībā, bet svētkos sniedz, ko nespēj krāšņa lustra un dzirkstošs vīns,- klusumu. {svece}
  
• Es sastāvu no Zemes, Gaisa un Uguns. Zeme ir mans baltais stāvs. Gaiss - mans gars, Uguns - mana dvēsele. Tā pamet mani kā cilvēku - izdziestot. Tāpēc pavadu jūs no šūpuļa līdz kapam. {svece}
• Jo augstākas durvis, jo dižāks jūtas valdnieks pats.
• Vislielākais kārdinājums ir likt piegriezt vēsturi pēc sava prāta. Meistaru netrūkst. (..) Pēc tam var gan pielikt, gan nošņāpt. Vissvarīgākā ir apdare, kaut ko ieslēpjot padrēbē vai izceļot. Var sadrapēt tik sarežģīti, ka pie skaidrības netiks vairāku paaudžu laikā.
• Gadās, ka pasūtītājs pieprasa vēsturi sašķērēt gabalgabalos. Pēc gadu simtiem tad jāmokās, atkal kopā liekot. (..) Ārdot un no jauna šujot, vīlēs vien daudz kas pazūd.
  

Skaidrās debesīs zibens nesper!

• Kaķene glīti izstaipās, silta piena smaržu sajūtot. Gans klusībā lāda visus, kas šo agro celšanos izdomājuši, tomēr skaļi protestēt neiedrošinās. Krupis izraušas saulītē, cerēdams, ka reiz taču asinis tiktāl sasils, ka viņš spēs lēkāt veiklāk par vardi. (..) Kamēr gailis dzied atkal, lielīdamies, ka viņš visu pasauli pamodinājis, vanags aiznes dējīgāko vistiņu.
• Mans karalis  labi pret mani izturas - neliek nocirst galvu.
• Dzīve ir rožu dārzs! (..) Turpretim rožu dārzs pilns pārsteigumu tāpat kā cilvēku dzīve. Kārtīgs dārznieks gan dara visu, lai pasargātu savu dārzu no kaitējumiem, slimībām un ledainiem vējiem, bet ne vienmēr izdodas. Arī cilvēks cenšas neveiksmes paredzēt un apsteigt. Tikai galīgs vieglprātis iet pa dzīves ceļu, it kā tas būtu maigām rožlapiņām kaisīts. (..), tad cerīgais rožu dārzs nomelnēs un neizdzīs nevienu lapu - tāpat kā cilvēka mūžs pārsteidzīgos lēmumos un neapdomīgā rīcībā.
• Ērkšķu nešķiramā saistība ar ziediem atgādina, ka dzīvē sāpes un prieks ir vienuviet, naids slēpjas mīlestības tuvumā. Neviens mūžu nenodzīvo bez ērkšķu dūrieniem.
• Sāpīgi - kā vienmēr, kad plīst, kaut arī uz laimi. Kam laime? Ne jau tam, ko plēš.
• Plaisa paver ledu kā sastingušas lūpas, un izlaužas kliedziens. Tajā ir sāpes un prieks, pārsteigums un skumjas. Kas noslēpumains un neizprotams, tāpēc satraucošs.
• Vai sirds plīstot arī izdzied dvēseli?
• Upes savus krastus vairāk šķir nekā vieno. (..) Tik tuvu, un tomēr nesatiekas, straume pa vidu kā liktenis. Jo upe lielāka, jo liktenis bargāks un krasti svešāki.
• Lūpas ir laivas runas straumē. Seklais plūdums plakšķ, skalodamies ap tām. Tālāk, tālāk, nav laika atskatīties! Vēlāk brīnums: kas tik nav sarunāts!