Ja pulkstenis nenodos I
September 12th, 2007 (04:31 pm)
- Zvans bez mēles nav mēms. Tikai vajag, kas ieskandina, tad atsauksies.
- Un kastaņetes? Kā divi koka zvaniņi tās saskaroties iegūst valodu. Tik dedzīgu, ka cilvēka asinis dzīslās pārvēršas ugunīgos strautos.
- Dzīvai sirdij nevajag apmest kūleni. Tāpat viņa ir visiejūtīgākais zvans, ko iešūpot spēj viens vienīgs acu skatiens.
- Bahčisarajas hans esot vēlējies vilnas sirdi - tad būtu drošs, ka tā nekādam skandinājumam neatsauksies.
- Iespēja ielūkoties apgaismotos logos ir nelabi pavedinoša.
- Pie galdiņa restorānā esmu labdare. Apspīdu vienīgo to, kas uz galda. Es neklausos, ko runā. Klusinu acu valodu, izpludinu vaibstu spēli un nepavisam neinteresējos, kas notiek zem galda. {lampa}
- Neticiet pasakām par Aladina burvju lampu! Pasaule ir pilna ar vecām lampām, un, ja kāds naivais sāktu visas pēc kārtas spodrināt, viņa mūžs būtu par īsu, lai atrastu īsto. {lampa}
- Es degu sevī un radu gaismu sev. Ja gribat, varat nākt manā gaismā un siltumā. {svece}
- Tumsa mani nebiedē, netrūcinieties arī jūs. Ja stipri grib, ikviens var to kliedēt, izstarojot tik gaišuma, cik pašā ir. {svece}
- Iededzinot sveci pie svētbildes, cilvēks raida: ticu, ceru un mīlu! {svece}
- Mana gaisma palīdz vientulībā, bet svētkos sniedz, ko nespēj krāšņa lustra un dzirkstošs vīns,- klusumu. {svece}
- Es sastāvu no Zemes, Gaisa un Uguns. Zeme ir mans baltais stāvs. Gaiss - mans gars, Uguns - mana dvēsele. Tā pamet mani kā cilvēku - izdziestot. Tāpēc pavadu jūs no šūpuļa līdz kapam. {svece}
- Jo augstākas durvis, jo dižāks jūtas valdnieks pats.
- Vislielākais kārdinājums ir likt piegriezt vēsturi pēc sava prāta. Meistaru netrūkst. (..) Pēc tam var gan pielikt, gan nošņāpt. Vissvarīgākā ir apdare, kaut ko ieslēpjot padrēbē vai izceļot. Var sadrapēt tik sarežģīti, ka pie skaidrības netiks vairāku paaudžu laikā.
- Gadās, ka pasūtītājs pieprasa vēsturi sašķērēt gabalgabalos. Pēc gadu simtiem tad jāmokās, atkal kopā liekot. (..) Ārdot un no jauna šujot, vīlēs vien daudz kas pazūd.
