Ja pulkstenis nenodos V

March 9th, 2008 (05:20 pm)

Bērnības zemē nav iespējams atgriezties, jo bērnība no tās ir aizgājusi. Viss gandrīz kā bijis, tomēr nekas vairs nav tā.
Manas dienas riņķo ap mani, es tās piepildu vai tukšas palaižu nebūtībā kā nevērtīgus asteroīdus. Gan jau kļūdos arī- kad vērtību mēri piemāna.
Acis neatzīst īpašuma tiesības, tāpat kā domas neatzīst robežu starp dievišķo un neiespējamo.
Manas debesis nav tukšas. Tajās ir putni.
Neprotu strazdu satraukumu tulkot. Dažreiz arī ne savu.
Lej, lej ūdeni! Apdegums gauži sūrst, un tikai skaidrs ūdens spēj remdēt sāpes. Lej labus vārdus un nebaidies, ka izrādīsies par daudz! Dziedinās, pat ja nenāks no sirds.
Skrienot laikam pa priekšu, varbūt sakrāšu gadus. Ja pulkstenis mani nenodos.
Gaidīt ir skaisti. Vēl skaistāk, ja gaida tevi.
Nelaimīgs ir cilvēks, kurš nekad nav juties nelaimīgs. Nelaimīgs- kuram vienmēr taisnība, jo nekad nav sapratis, ka kļūdījies.
Iespējamais ir skaistāks par to, kas ir. Arī par sevi pašu, ja piepildās.
Esmu nomazgājusi savas sirds kambaru sliekšņus, lai asinis plūst gaišas un mierīgas, lai sliekšņi neapliptu ar tumšajiem trombu lēveriem. Sirds kambaru sliekšņus mēzt ir grūtāk nekā mājas sliekšņus, jo sirds dažreiz sagriežas greiza, sāk dusmās kūleņot vai bailēs dreb kā zaķa ļipa. Pēkšņi vairs neklausa prāta pavēlēm, un lielais cilvēks kļūst bezspēcīgs savas mazās sirds priekšā.