nav nekāds noslēpums, ka absurda pasaule ir skaista pasaule, varbūt tāpēc man no Dostojevska patīk Stavrogins, kura ticība neticamajam bija tik acīmredzami neticama, ka viņš pats beigu beigās tai nespēja noticēt

dzirkstoša,spraislājoša priecīguma un debess ķermeņu ģeogrāfijas nakts, salsa līdz pirmajai gaismai un hedonisms ar grieķu vīriešiem palsā koķetērijas garnējumā, kāzas pusnaktī torņkalna pļavās
ar laismas dziedātājas bērnu skaņoties un džeimu atcerēties, par sevis atrašanu vientulības tumšākajā kaktā un sansāras kūleņiem, kur sirds met deviņus lokus - čivināt, vienīgi balss bez atelpas jāatbur atgriezties
pēdējās nedēļas laikā tik daudz neatbalsotu aicinājumu sakrājies, ka nespēju uztvert prustu, ne nu vairs visu ciklu, bet pat svana puse un madlēnu ceremonija šķiet uzplēsta un no mīlestības ķirurģiski precīzi izkaplēta , nu itin ne drusciņas, bet nastjeņka, joprojām esmu es - kaut kur

arvien mazāk manis ir priekštatu gramatikā un pārpratumu vokābuļos, gluži kā šodien būtu apguvusi netapt par upuri piepaceļot savu laiku tam visam pāri kā proleteriāts uzduļķotu sociumu
jūtība kļuvusi tik daudzprasīga, ja netiek līdz serdei, neatmaigst - izšķīst, ieraususies sevī kā dzēstajos kaļķos
tur ārā viss stingst un tikko siltumā uzplaucētais zaļais tik skumīgi ziemīgs, jau atkal, jau atkal, es mīlestību, mīlētmīlu, mīlu, mīlu