Visas šīs pašpietiekami neirotiskas realitātes ir rietumeiropas cilvēka nāve, jo visu pašiznīcināšanās tieša sākotne ir pārmērīga pieķeršanās sev, īpaši gadījumos, kad ne tikai neviena nav, bet nevienu citu tik pašatdevīgi mīlēt negribas, no šī narcisma rodas neiroze, kas kalpo par alternatīvu dzīves telpu - arī literatūra kā atsārņošanās akts ar iekaisušu iekšējo cilvēku.

Tā nākamajā pakāpienā, pašu izsmiedama, nomet no ausgtāko apziņas griestu karkasiem, likdama noprast, cik bezierunu atdošanās pazudinoša - liedz noticēt tam, ka ir kāda maniere vai vienkārši smalks stils, kuru sevī reducējot, iespējams vienkārši ļaut pašam būt

Tāpat arī šodien, gremdinoies dragunas klusinātajā falsetā, kas vēsta par aizpurietes slīkonību ( ko pašai nācās konstatēt satverot viņas drebelīgo kā elektrolīzes sakarsēto roku augsta spiediena apstakļos ), kārtējo reizi pazaudēju savu atskārtu laikā, sastingumu, jo tas viss par ko esam tiesiskas runāt - ir šis sašķidrinatā sāpīguma bezgaiss starp mums - tur, kur nav ne dzīves, ne nenotikšanas

Ir jau mazliet bail vispar ko rakstīt šeit - nevilšus saglabāts teksts, it kā ar mani kā autoru nepastarpināts, uzjundī plēsīgu iekšēju preperēšanu
Šobrīd, kad visa ir tik daudz, tas savā pilnestībā ir tik apšaubāms, ka nu vien domāt, ka viss jau tā ir tik lieks, cik nu lieks vispār kas ir spējīgs būt
nevajadzīgi radīt no pārdzīvojuma izrietošu pārdzīvojumu, pat tad, ja tas kļūtu par kāda realitātes izpratnes konvekciju
pat tad, ja šis kāds nomestu savas nastas, enkurus, izplātos manī kā nolēmēts, izlaktu sausu kā pļaujas laika niedres stublu - pat tad, lai glābtos

būvējam sīkulīgus namiņus no nokauto kāršu izmešu kavas, smaidam ar vārna kājiņām, lūpas vilkdami kā kraupjus zvīnaiņus stumbeņus, dzeltenus kaulus atiežot
un visi tik skaisti pēkšņi un mierīgi
ar dzīvi ir tā, ka tā šķērmā pilsoniskumā iztek caur esamības pulksteņa žņaugainajiem gurniem kā sajūtiskā klaida gabali un iņi

Ja nekaunīgi būtu domāt par koncepcijām, kas infantilismu padara par vaļsirdīgu stilu, man tomēr tik sasodīti gribētos, kārīgi pieskaroties saviem atslēgas kauliem, izsalkumā atverot iekšējos resursus un pašizjūtā iekaistot līdz neizdibinām pārdozēšanas virsotnēm, sacīt, ' ar dzejniekiem viss top skaidrs uzreiz, tie lec daugavā kā masas punktu vai kādu, līdz šim neapjaustu, zelta karātu āderi raduši, kamēr prozaiķi pļenckinās kanālmalā, barodami bada dzeguzes un skaitīdami savas nāves musturā izkreiļotās dzīves stundas - ne ātri dzīvot, ne nobeigties, mācēdami '

Viņai ienāca prātā, ja tas,kas agrāk šķita pilnīgi neiespējams, tas, ka viņa savu dzīvi nav nodzīvojusi tā, kā būtu varējusi nodzīvot, galu galā varētu izrādīties patiesība