Vājum, mans visum,
jūti, lūst tavi karogi
zem kāzu baložu kājām

glezno mani ar tirpām
un ēno ar vakardienu
mēs esam aklo un kurlmēmo šūnas
ar zīdaiņa sirdīm kodolā
kuras miesas ir baltu sāpju putas

un zīmes tam kā padoties,
kad nemanot mirām

atmiņas ir narcišu sīpoli pavsaros
mālaini recekļi samītas zemes sirds
kuru iecirst starp krūtīm
un sāpēt - zinot, kā būt ir bez mājām

akmeņainu enkuru stājās
nolauzti tālbrauceju masti,
burā uz ilksīs neiejūdzamu laimi
kādas nogrimušas atlantīdas krastos
kā nokareni lūpu kaktiņi
klanās nelaimes varai

tuksneša slāpes
ielaist sevī un piepildīt oāzes
ir - neotikušai būt
un gaidīt
gaidīt, kā svīstot rīts
plaucēs jaunas saules ziedā,
kur sodrējains herbārijs
vērtīsies dumpī pret saknēm
un dzīvē

mīlēt
ar visu sevi
kūpošu un vieglu
bez samīta bruģa svara
bez klusajiem policistiem
pār kuriem tie, kas
lūdz mūžīga miera
krīt kā klusajā karā
sēru vītoli aizaudzē debesis
nezinu kas ir vīna stīgas
vai tās, kas ap mani ir usnes
vai nemiera pauguri uz ādas,
kas rodas no tā kā pieskaras tālums
es neesmu ezis
jo dūmainos rītos
es klepoju gari
un manas drēbes ir mentola tvaiki
tad salst
ir tikai kaila cirsma
ar atmiņu par to
kā bija
pirms vasaras laika
siltāk kā zaudēta jūnija saulē