kā uz notiekamību būtu jāreaģē ar vēlamību ? bāzējoties uz iespējami niecīgāko iekšējo resursu, tas priekšdienām, taupības nolūkos, kaut nu no sevis kādu liekos sirdi neizšņāpjot, otram asintiņa nespiedīs uz vadiem ar dubultu jaudu, kā tas spēciņam un mīlai vajadzīgs.

pašsadedzināšanās nebūs mana atpakaļ nenākšana vietā, kurā nāvi tā, kā dzīvi jāiekāro būtu - lūdzu

domāju par vācieša dzeju kā kaut ko, kas mani aizvien ietekmē ne mazāk koncentrēti kā svaigi spiestas apziņas sula uz ārējā lūzuma

atrazdamās bezmiega dubultajā dibenā, saprotu, ka vienīgais ko patiešām un pagaidām, tā līdz sēkļa baltajai grantij, gribu - gulēt līdz vārdā nesaucamajam

kādreiz domāju, cik skaisti būtu mīlēt ne vien tos, kas mīl, bet galvenokārt to, kā to dara, kā apliecina mīlestību

mana aplauztā un Tava neapjaustā, mīļais, šādi mēs nokļūsim tieši - nekur, zini, neprotu zvērēt ( jo nav īsti pie kā )
tur mezglojas balti neceļi
un nobūrums vadā uz rudeņiem
man vajag svētku un vasarām manis
tas, liekas, tāds aizgājis - piedod ( kaut nezinu ko )

šonakt būs tā, ka visus tā maigi un mīļi gribēsies triekt visās ellēs

reklāma līdz urdonītim saiedvesmojusi, īrs, arfas spēlmanis malahīta zaļu skatienu, amazonīta ūdeņiem acīs ( raudāt nemēdzot) , kurš stundām var gulēt pilsētas āboliņā būdams tik sasodīti dzīvs, laikā līdz mēneša beigām, mieriņa pīpītē dedzinās manu dzīvi kā padārgu tabaku

īstais laiks plenēram

'kamēr man piederēs kaut neliels stūrītis telpas ap mani es uz tā gleznošu baltu gaismu'


kā lūgšana manī tā svētuma gribēšana un visa cita - par mazu būšana