pēdējās dienās divas noturīgas dzīvības pazīmes piemetušās - trauksmes krampīši apskaujoties un knīpstangas galvas asinsvados, miegā pārtopu gliemežvākā, čokurojos, tad pamostos trausla un balta kā kaula pūderis, sauja sadrupušu sapņu zirgu spilvena mākoņos, mēness ar apātisku celulītu virs vaigu kauliem kausē kā lodlampa, bēguļoju no vienas pagultes uz nākamo, tinos naktsģērbos, trūkstos sapņos, turpinu gulēt, lai rīts nāk ar tukšām putnu māgām un izdzertu dāboliņu, mazāk valkājams - smagām zīriņu guzām un medainām bišu krūtīm piesien pie zemes varžacs - pilsētas baložu bruģa, lai smoku. Vajadzība dokumentēt Dieva esamības apliecināšanos matemātikā, režijas nespēju angažēt likteņus, mīlēšanos ar nedēļas nogales vīriešiem, kam vīns ka permanentā kosmētika asinīs zīmētās lūpās - izkritusi man cauri kā pasaule sievietes dzejā. Pēc visiem šiem aicinājumiem, mīlestības bērna piena cenām, motociklu vasarām, pīlādža ziediem ugunskritībās, ' jūtu Tevi sev tuvu' - mīlu caur svešām sienām. Lādu sevi šonakt par to, ka augstākā bauda sev pati

klausījos n vague , kas caur manu frekvenci šķīst viļņos kā lēta un rūgta kafija, vēsta 'par to pašu', domās imitēju jūru, lasīju remarkas 'par to pašu' , un kaut kā ļoti konteplatīvi, neko neredzošām acīm, blenzu apvārsnī. Saskatījusi, kā ūdens, fiksēts pikseļos, atstaro gaismu uz jēlādas, domāju, ka noteikti, ja mirklis varētu būt skaists, tad šis būtu ar neticamām pretenzijām uz to, tomēr man tas bija tikai mokošs nomods ar žults tvaiku virs pašas un gaidāmiem nokrišņiem izkaltušās dioptrijās. Tādēļ ir nedaudz skumīgi, bet visdrīzāk - smadzenes pārskalinatas sāļas līča sulas kā indīgi glumas medūzas sālijumā, iedomiņām ir vajadzīga kaktu ķirurģija, pati nemāku no sevis ko izgriezt, trīc rokas, nav zelta, aukstie ieroči pārklājas dzeltes tiklīdz kā pieskaros, kaut pirkstos esmu iežmigusi Līvas 100 mg pretvientulības kapsulas un virpinu to kā laika spirāles mani, ne - labpaliek

jau jūtu, kā nokrejojas siltas jūnija naktis, un kā šampanieša krāsas acīs atspīd jasmīnu zvaniņi - mēs atstarojam pienbaltu gaismu un iezvanām dzīvi bez rūsas
vasaras caurtece, kas plūst manās asinsvadu sieniņās kā remdena, nedaudz padzisusi magma, tik ļoti liek ilgoties pēc pērnās putotās kafijas bāros ( kas garšo kā nepietiekams blīvums, mandeļu šokolādes poras ) un ziemeļnieciskās klusēšanas magoņu laukos, kur potītes sadzelkstītas nātru, tomēr liek justies tik bezprātīgi laimīgiem vienlīdz kā krūškurvju ieplakās, tā, citiem piederošās, vēlu rudens upju straumēs