nē, es nebūšu tā, kas sagums un salūzīs zelta griezumā tikai tādēļ, ka pār mani izplājušās galaktiskas skumjas un globālās sasalšanas, kurām iemeslu gan zinu, bet pagaidām vienīgais, lai to padarītu mazāk smagu varu vien pie sevis nomurrāt, ka līdz ar pieaugšanu arī visas izlietās asaras būs tik pazīstamas kā noskaidrojušās debesis virs vienīgajām mājām visā pasaulē

manas eksistences traktātā par to, kā es redzu sevi pašu un visiem - ''man nebūs'' kā aizmirstas bībeles bauslis - mīlēt Viņu un nepieļaut, ka pat kādā manas domas varicijā varētu atrasties, kas tāds, kas pašai liktu šo saldeno izjūtu izkliedēt
tādā gadījumā mani ne tikai kā iekaisums sapūžņotu nožēla par zaudētu savas dzīves gadu, bet arī vērstu idealizētu ''VISU'' trūdos un līķautos
mūsu vienā saplūšanas brīži ideoloģiskos mērogos sniedz man vairāk baudas kā apskaidrotā pamošanās afektā atklāsme, kas gaistošie kairekļi sen kā nav tie, kas rada prieka pārpaliekambu

vispār jau, gribēju adresēt pāris izkristalizētus pārvērtējumus, cik ļoti tas, kā es esmu izvēlējusies īsināt sav atvēlēto dzīves laiku varētu izrādīties nenoticis manā idejai - kā garīgi piepildīties, mani ievainotu izmisuma dzelkšņiem

un varbūt ir nedaudz dīvaini ielaist sevī sadugušu un grūsnu sāpi gluži tāpat kā insulīna injekciju tikai tāpēc, ka bez tās turpmākā dzīvošana vairs nebūs tāda, kā iepriekš vai - jo ļaunāk tā izpaliks kā nevērīgas korektūras rezultātā izlaists burts kādā pārnozīmīgā autobiografijā
tonakt, kad manī spēka bija mazāk kā distrofiķim liekās taukaudu masas izjutu visa izbeigšanos