bija laiks, kad es sapņoju saldsērīgu romanču sapņus, dāvinādama ziedus sev, jo nebija jau neviena, kas to uzņemtos manā vietā pieškirot tam ne mazāku intīma akta svētumu kā pati, alku atdošanos orkāniskam mīlestības mūžam un arī sveces kvēpināju, lai tajās noraudzītos tikai viens acu pāris, kas arvien pieņemtos spēkā un izjūtā, ka viss pārējais ir savrukusi iznīcība pret stihisku prasmi ziedot sevi un saglabāties vienlaikus, neatsakoties no tās koķetērijas spēlmanes, kam nu jau notiekošais iepriekš bija šķitusi augstākā amplitūda totalizatorā par to vai man reiz sanāks viegli un bez nelabvēlīgas berzēšanās lēnuma būt kopā ar kādu, kas man ir viss
zinu, ka man tas ir tas par ko es to dēvēju savās katarsēs un slēptākajās bailēs, jo šaubos vai kāds cits triecienspēks būtu pietiekami inerts, lai piecos no rīta, kad lietus ir izveidojis necaursniedzamus ūdens vālus un salst tik ļoti, ka pirksti pārtop par pašai nepiederošām aukstasiņu čūskām un spēka nepietiek pat tam, lai aizdegtu cigaretes galviņu, triektu mūs rokās sadevušos no klusā centra līdz ab dambim būt tur tikai tādēļ, lai būtu un citur - nekas cits

neatceros sevi vairs zinām to, cik dziļi manī ietiecas visas pie sarkanas asins gaismas šķērsotās dienas, cik sen vairs pat šķietami sasniedzamais miers nav mani aplaimojis, manam cilvēkam nu vairs nav arī suņa, piedot un atlaist, lai laime nepāriet un nešķērso gājējiem bīstamas šķēŗsielas, kurās uzglūn biezas necaurredzamības rēgi, bet iemacās būt ne mazāk noturīga kā nebeidzami apnicīga vasaras diena, jo ir smaga un nepiepildīti caurspīdīga kā taureņu balteņa kāpura ādiņa

'man liekas, ka nekad nav bijis tik grūti


es pametu, es nodevu, atpakaļ nenākšu

dzelzs kastē es dzīvošu un morzas ābeci es nemāku'

atkal ir pienācis tas brīdis, kad mani caurvējo pavasara pumpuru plīšanu sāpju smarža un noskretuša asfalta atvēršanās brūcēs, kuru visu mūža ziemu kodījis nepielūdzams sāls kristāls
zaudēti visi reiz ietie ceļi un pieturvietas, kas līkločos atgādinātu par iespējamu atgriešanos tur, kur reiz esmu bijusi, nojausdama, ka tā ir kāda daļa no visa skaistuma baudām
vienīgais mierinājums ir vāra, ar vieglu pieskārienu notraušama mīlestība no manis, kas neskaitāmas tebūšanas aizvadījusi aiz aizstiklotas un sadugušas skapjaugšas pažobelē, kurā atbalsojas pilsētas baložu dūdas