Mēs atcerēsimies
Galaktiku saplaisāšanu
Mēnessbaltu acu ābolos
Tik dzidros kā atvasaras
dziļajos atvaros
Arī tad, kad neatskatoties
Iestigsim muklāja tumsā
Kas nedziedēs
Tā ko to dara īsts miers
Pabērnos, kuri izguļ savus plecus,
Jo nav citu, kur balstīt sāpju pierietējušo ziedu

Zinu, Dzīve šķitīs tik kaira
Kā baudas dievietes klēpis
Vienīgi tādēļ, ka zem ādas ir nedaudz par daudz vīna


Atdošos Tev
Palikšu guļot un nedošos mājās
Jo zinu, ka vienatnes smeldze
Nav nedaudz skumīgs skaistums
Šūpolēs Aukstā ievziedu naktī

Pagalmos, kuros atveras Tavas pasaules logi
Dzimst solis no dvēseles svētajiem rakstiem
Alkainā miesas un glamūra bezdibenī
Kurā pati sev esmu tālākā zvaigzne
Mūžīgs piena ceļš
Manai pirmdzimtajai laimei

Tās pirmās maija naktis
Nektāru smaržojošos gaisa dārzos
Kā Babilonā
Ir arī šeit
Starp ieplaisājušām un brūcēs izliektām ielām
Pēc ziemas sāls izdedzināta miega
Nomalēs pavasaris ir tik gurds
Kā pasaulīgas laimes piepildīts
Neko negribošs un nesaprotošs

Es gribu būt kā tie vīteņaugi
Uz blokmāju urbānām krūtīm
Jo tie vēl ir tie, kas tiecas
Un nezaudē ticību saknei
Ja pat caur vīlēm vēdī beigas un neizdošanās

un jūtos ne citādi kā tieši tā
viegls piespiedu prieks ir vienīgais veids kā izdzīvot un savas limbiskās sistēmiņas sinhronizēt ar viņu, kam šāds vilnis ir jābūtība
zinu arī, ka pašpietiekamība ir nedaudz saldeni un skaisti meli, kas lūdzu nenāciet gaismā, jo tas viss tikai tāpēc, lai nepietrūktu elpas un vienam otra
kamēr es it kā iemīlējusies un pavisam mazliet nelaimīga klausos krievu balādes, kamēr fonā skan trula raidījuma hiphopa ritmiņi sēroju par patiesībām, kuras savažo mani ķīlās un gulda uz naglām par sevis nenodošanu
varbūt šis nav mans nopietnākais laiks, i - možit biķ ja sašla suma

gribētos kaut mans pavasaris būtu nedaudz vairāk kā vēlas un nogulētas pēcpusdienas, nakts spēles caur ievziedu vēju un badmintona volāniņiem klusajā centrā un dzīves mīlestību manu māju pagalma ziedoņdārzā
jūtos piesūcināta operas dzeltojošo apstādinājumu putekšņu un dvēseles mūzikas publiskā viesistabā
tomēr man kā vienmēr ir nedaudz skumji, nedz pastaigas caur pilnmēnesnīcu pār veco tiltu virs Ventas rumbas, kas lokās gadsimtu smeldzē, nedz pirmie atvērušies ķiršziedi un mīļotais, kas skūpsta vēl agrīnā pirmsmošanās sajūtā , pārnes uz gultu, ja gadījies iemigt kur citur, man pietrūkst poēzijas tās vismetafiziskākajā formā, varbūt Genādijs Suhanovs un viņa pārpasaulīgā kustība jaunradē caur fiksētu kinētiku un darba tehniku kā lielākajiem noslēpumiem bija tas, kas lika man arvien iedomāties un izdzīvot izstādes kuratora uzsaukumu par mani un to, cik ļoti man viss ir dots un cik ļoti sev svešādu mani sev padara reibums vai narkotikas