un pat tad, ja varētu izrādīties, ka man sāp tik ļoti kā ādas noārdītai, dzeloņainām rīkstēm skartai miesai un vienīgā doma, kas uzturētu manu dzīvību par skaistu priekštatu būtu mierinājums, ka esmu amsterdamā un eitanāzija šeit ir legalizēta ne mazākā mērā kā mirušas dzejnieces sarkano bulvāru skatlogos
es joprojām lūgtu par tā nenotikšanu - kamēr devos uz lielveikaloto babilonu, mans Mīļotais gaidīja mani parkā kopā ar mūsu foksterjeru lēdiju, vēroja manadarīnpīles un klusā centra mierpilnos iezemiešus, kad atgriezos - tā vietā, lai mani sagaidītu mans tuvcilvēks un mūsu auklējaimais : 'Jaunkundz, vai tas bija Jūsu draugs ar sunīti ? Viņu notrieca mašīna ( šeit jau es biju mirusi un stiegra kā paralīze līķautā ), cilvēki izrādījās labi un aizveda Viņus uz Veterinār ( šeit es sajutu sevī atgriežamies reminiscētu dzīvību, glābta! ) klīniku, dodies vien mājās, negaidi viņu, viss būs kārtibā, sunītim šoks, iespējams lauzts mugurkauls, kājas, bet ar Tevi viss būs labi, tiešām ? ) nometu savu neaizsmēķēto cigareti, iepludināju alveolās skāņu biezeņveidīgu gaisu un mēroju ceļu mājup, domās atskatidamās uz mirkļu diapozitīviem un jābūtībām, sešos no rīta pie mums ieradās Horens baltā lačādas imitācijas kažokā, labajā turot - Rīgas dzirkstošo un visnotaļ edelikāta novietojuma kabatā - Franču brendiju, kādā no šiem satvērieniem, pats par sevi saprotams, bija iekūņojusies arī kāda smalka veidojuma blondīne, kura ar savu klātesmi godāja tikai peridodiski - some smoke, baby, vispār jaumana dzīve ir pārtapusi par nebeidzamu medusmēnesi, lai gan mums ir astoņi mēneši ar astīti, joprojām jūtamies kā no jauna iemīlējušies un redzēt viņu sev blakus ik reizi pamostoties - ir mūsu vienīgā laimes tuvcīņa

kokaīnu un vīniņu, ja ?
man nav reibumiņa, tādēļ es kunkstu, ārdos, gatavoju savai mīlestībai jēlus kartupeļus un triecu pret sienām intīmpreču katalogus
iekšēji gurstu no tā, ka kamasutras dvd mūsu mājās esošā tārpu kaste atsakās lasīt
šīs nakts erots mani uzrunāja vienīgi caur rožu ērkšķus rijošām asiņu lūpām un šampanieša izvirdumu kailas prostitūtas klēpī
tad vēl kaut kāda mīņāšanās vakardienas sajūtu paģirās un vārīgi kaucieni pēc neizšautām lodēm, man tik ļoti gribas, lai manā muguras kaula krokodilā kāds sadur smalkas un audus plēsošas adatas
besī viss, arī nakts baudas dzīvojot viva la mākslinieku rezidencē šovakar nemaz neliekas seksīgas, mans vīrietis ir aizriteņojis pēc gandžas, pastaiga pāri vanšu tiltam bija tik ārdoši drebelīga, ka vienīgais, ko tagad gribu - saritināties ar savu maigo suņu sievieti zem vienas segas un kaukt, ka man nepietiek ar mīlēšanos tikai divas reizes diennaktī, bļe, un Viņš kavē desmit minūtes, tomēr esmu smalka savā šampanieša kokteiļkleitiņā, zelta elkoņcimdos un sarkanās lupās, teātra somiņā - neiešu pat tos desmit soļus, kas mani nogādās tehno bītos un kaislē goroties ap stieni
man patīk vienīgi atcerēties, cik mīļi ir mūsu rīti piestātnē, kad iestājas 'athods'

ļausim, viņa iekrampēsies savām asinsvēža spīlēm kādā onkoloģiskā sirdī un lūgsies pēc apžēlošanas
augstākā goda alga, svētlaimīguma skurba kā nepārejoša varavīksnes ņirbināšana atspulgos tur - nedaudz pirms skatloga, kurā zīmējas pasaules toņi
jā, dzīves nepratējiem mēdz būt zilgas sāpju gravas, pieplaukušas vīna plūmju zilumā vietās, kur izplūst asins un bezmiega nakšu griestu krāsojuma pelēkums sapnī par rītdienu, kas nepienāks sasmadzējusi un gurda kā lietus nosmacēta gaismas pļava centrālās stacijas tunelī un nemīlētu bāreņu logos
dzīvības sāls eksplozīvais liesmojums, kurā ietilpst vien tik daudz kā lieganas piena baltuma plakstiņu tauriņu dejas pie Tava saules pinuma
šīs ir manas mīlestības ziemas siltās zemes, ne ūdens, kas jāizraud arktiskā ziemā