sabiedrības slāņi
kā marmora sienas sautbīčā un puspuvis rajons maskačkā
(kvartālos nedaudz zem tilta
zelts ir baltās vielas atkusnis asinīs)
meklē sev mājas

dzīvi neatrod
mandelu krēma un kaltušas rivmaizes kārtojumā
pār-palikum un pārticības
sortimentā

kultūršoks beznacionalitātes nācijai
maskulīnie, klauni,
jūsu make-up un maybelline lētākās pomādes
noskalos kanāla civilo sēras
izsmieklu, burvji
radiet merķeļa arēnā
nedz lunciniet pantēru astes
vienu collu no žokļiem

lomu spēlēs valdības kulāros
zilās aristokrātijas
zaļā skaudība
pašai pret sevi
par to, ka par personas dubultošanos neizsniedz prēmijas
bet viņi nav slimi
ne video, ne cietuma, ne gāzes kameru greizajos spoguļos


arī tad, kad noliedz teikto,
kas sen jau kā protokols
mediju bulvāros
tē vē, radio frekvencēs
un dievā, kas pakāries

krucifikss pie bmw tonētā stikla
un eņģeļi eglēs
nopirktos svētkos
nav tas, kas man jāpielūdz, yah


nepiesauksim citus kosmosus
mūsējā pietiek
kritušu zvaigžņu
tās visas jau sen made in hollywood
starp brendu zīmoliem un tehno bītiem
tuc tuc vai Tu būsi mana ?
tuc tuc, mazā, šī ir mana alga !
vai nav laba ?
come on barbie, let`s go party!

un tu ar savu ķīnā ražoto loģiku
laikmetīgais modernist,
kas zombē patērēt
nedz radīt jaunu kultu
learn to say fucking no !

Iestājusies naknsīgi pienbalta ziema, viena no tādām, kas mēdz būt tik nomācoši bezkrāsainas kā no mēļa papīra izdzēsta neizteiksmīga atzīšanās neiespējamā mīlestībā.
Kaut vēl ir tikai agra novembra pēcpusdiena visapkārt jau smaržo pēc sastinguma, un gaisma treknās trajektoijās izgaro kā sasmadzis gaiss pirms lietus. Ar apvārsni saplūdis jūras klaids vieglās kontūrās iezīmē robežkrustus starp debess jumolu, kas kā saplaisājis, piesātināts spalvu mākoņu svēdrām, un meiteni kā turpinājumu, kas sevi kā kokonā iesprostojusi neskaitāmās auduma ādās - mohēras jakā, kas glāsmaini pieguļ ķermeņa aprisēm kā persiku plūksnas, teju caurspīdīgas ādas maigumu, kuru izvago zilu asiņu upes, aizklājis raupjas faktūras vilnas mētelis, uzstivinātā apkakle lepnumā uzstīgušo kaklu vērš tik izteiksmīgu kā vecmeistaru portretu gleznojumos.
Pavirši uz kā ģipsī izlietajamiem smalkajiem pleciem uzslidinādama vienu no vasaras atgādinajumiem - cigaretes oglītes izdedzinātu okerkrāsas zīda lakatu, Enijā atgriežas zaudētā meitenīguma koķetērija un atmiņu saldme par pārdzīvoto kādā no baltu ievziedu pavasariem, toreiz, neilgi pirms drāmas, kurā viņa noliedza sevi tā, kā staigule nakts patversmē neatzīst savu nelaimīgumu, reiz skatiena iezīmētais traģisms kļuvis par bezspēcīgu naidu pašai pret sevi.
Viņa, pusvērtām lūpam, tik nesadzirdamos čukstos kā klusināts vairākkalibru ierocis, bīdamās savas balss, mēmi izkliedz kādas vēl nepiedzīvotas, vēl tikai nojaušamas sāpes.
Roka līdz ziemeļnieciskai pašizjūtai, tik auksta kā ledus skulptūra, akli taustoties ieslīd krušu bedrītē, kā parliecinādamās par sirds, visu slēdzeņu atslēgu, joprojām esamību un dzīvību, kas dārgāka par visu, kas bijis, un arī to, kas reiz varētu piederēt un zust tādēļ, lai izjustu cik maz nepiesmietas un svētas tevis vēl atlicis kādam līdz smeldzei patiesīgam klaunādes tēlojumam vai varbūt pat tam, ko refleksijās uzdodam par bez pārpalikuma aizplūstošu mirkli.
Veļu laiks, kaut kur starp pavirši radītām dziīibām klejo tik nepārprotams miers, kas kādam atļaujas piemist vienīgi nāvē. Tā arī viņas, starp neizrunātam zilbēm aprautās elpas un vēja asarās pieplaukušās acis vēsta par kaut kā izbeigšanos.
Aizgūtnēm sevī, kā atlaužot cietuma slēģus un kliedējot sasmakumu, dzedra piejūras brīze ieplūst meitenē.
Enija ir dzimusi vientulībai, viņa neizjūt to vienotības vieglumu, kas tik ļoti piestāv līča putniem, kad tie lidojumam padevušies ļaujas gaisa straumēm.
'Ir jāprot sevi nest, tu nedriksti būt par smagu, ne jau tādēļ, lai kads vājakais nepagurtu no Tava svara, bet lai pati, kadurit nepamostos ar sajutu, ka esi visu masu punkts bez mazakas apjausmas par to, kur zudis tavs laiks un jo vairak - vai tas kadreiz patiesam ir piederejis Tev, vai viss notikušais patiesi ir noticis nedaudz dziļākās dimensijās par pašmīlai glaimojošas dzīves izsapņojumu. Joprojām gribas pamosties ar spīdīgām mēness acīm un saprast, ka pati esi visums un katra Tava šūna ir mīlestību starojošāka par tām zvaigznēm starpgalaktiku telpā, kura sakņojas dvēseles sēklas. Reibums, kas ir tik nepārejošs kā mūžīgs miegs nekad nebūs tas, kas liks baudit niezteiksmigas atkalnotiekamibas rūgtumu kā kādu skābenu vīnu, jo tam reiz būs lemts beigties, pēcsajuta, kas sekos pec epikūrisku baudu nakts ieilgs un kļūs par likteni ne vairs neizgulētu dzērumu sirdskaidrā dienā.'
Enijas nepārejošā noguruma krāšļotie vaibsti un saulrieta akvareļļa atspīdums pret brulē krāsas krasta smiltim rada idilli par to, kā tie, kas atteikušies cilvēciskas zvērības kļūst par nevienam nepiederosiem, pat nepieskaitāmiem dzīvniekiem, kas līdz pagurumam cīnās par vienatni kā vienīgo glābēju no meliem, kas sairdina vērtību kristāļus tāpat kā vispārpieņemtas realitātes trūdos sairst patiesība.
Tā viņa, atdevusies novakarei, veja aprautu seju un svelstoshiem vaigiem tik sarkaniem ka asiņaina granātu saule arābu pussalā, atvairīdama ikvienu domu, kas atgādinatu par jūtu patieso stāvokli un sasāpējušajām attiecībām ar pasauli, aizmirsusies līdz nespējai kādreiz atgriezties tādai,, kā pirms šīs bezskanas divcīņas, Enija atskārta. ka pat tad, ja vairāk par visu viņa vēlētos pamest šo kāpu un vārgu puskaltušu priežu kā smilgu stiebri pļaujas laikā, ielenkto savvaļu, vinai nebūtu vietas, kurp doties, joprojām esot mīletai, bet neiepazitai – jo nu viņa ir kļuvusi par citu.
Šīs pāris stundas pelnu krāsas pievakarē ir izdzēsušas jau iepriekš balojošās spējas izlikties skaistākai par to ainavu, ko attēlo pašās iekšējā redze.

kamēr manī aizmiršanās kā dēle
vērš sava klusuma mēmako skumjās
un pat ja viss, ko es saku
ir skaistākie meli
kas garšo labāk par mīlu
triec nomodu škērdēt dārgāk par vienīgo baudpilni - miegu
ikviena balsstrīce
draud man ar izbeigšanos

aizdusas nesniegs man vairāk elpas
neliedz dzīvskaņu
bezvārda mīlai
šādi tai nebūs mūžīga dzinēja
alkt izdzīvot dziļāk
mirušas dievības sirds
tā sen vairs ne es
nemeklē mani starp lomām
kādā absurda drāmā

jūtu - esmu pulss
kas vairs nav mērāms pārsniegta ātruma punktos
tuvākā iekšējās klauves
ir papildus sitieni lauskainā manī
smagi kā vilcieni
uz pārbrauktuves
un vergi zem nēšām

mieru aizvakar pardozēju
piedod, vienīgās zāles
pret nolemtu nespēju būt

tikai guļoši faķīri
tie esam mēs
kreisās puslodes mūros
kur apbēru sapņus
augšāmcelšanās odām
brīvlaistā sevī - esmu par kaijām


bez krāsas pilnmēness upes nogremdē to
kā baznīcas zvanos iesāpas liktens
tā tavas bailes manī
kā ūdensmērītāji
naktī uz vētru

ir vēls
tā vietā, lai degtu sveces
kā mīlnieks, kas raud uz sauli
elektrība asinsulā
tā nevadīs spriegumu
es dodos uz izgruzdu salā

šie akmeņi nesaskarsies
pirms aiziešu tumsā
tie vairs nav nierēs vai žultī
bet nedaudz zem krūts,
kur atslēdzas kauls