ne mazākās vēlēšanās atkal un atkal izjust to, kā ir tad, kad socializēšanās ir tikai tādas skumjas refleksijas sākumstadija, kad zīdā izsapņotā ētiskā elegancē sien kumšķainus saru mezglus sapņojot par iniciatīvu rehabilitēt kādu neiroloģiski. Jā, no rītiem uz spilvedrānas atstāt beļģu trifeles un eksotisku ziedu kauslapas. Tā visa vietā kā pretreakciju sagaidu kādu, kurš iepriekš mani neizvarojot ar jautājumu gūzmu par aromātiem un izcelsmes valsti, ne vien atnestu mīļāko tabaku, pasniegtu iemuti un ļautu man pašai aizsmēķēt (drebelīgas roķeles manas nākamās elpas galā neietver smalku stilu ), bet arī atļautos būt noderīgs ar savu vienīgo prasmi - pastāvēt līdzās, līdz es dodos uz la amsterdamu pie mīlas.
tā vietā, lai pie sevis - chante hare hrishna un jēgpilni būtu, ne tikai izjustu kairu gandarījumu par to, cik nesavtīgi tevī iemīlas pusmūža vīriešu kreatīva seksapīls, ceļ pilis uz svētajiem ūdeņiem kā baznīcas, kur man būtu lemts būt kādas līdz šim neapjaustas reliģijas ikonai, es nodarbojos ar sabiedriski nederīgām lietām un ilgojos intravenozi ievadītas kolas asiņainajā vielā

cik sasoditi lieks ir pašnāvības jēdziens, ja reiz mēs sevi izdzīvojam caur upuri neatgriezeniskai pašiznīcībai, atklājam vienīgi to, ka pašā dzīvošanas aktā varam atļauties visu, sākot ar eksistenciālu angažētību un beidzot ar sevis noliegšanu vispārējā nicinājumā, vērtību zudums ironijā un stihijā izgrieztas slēptākās dubultoderes
jo nav jau nekā zaudējama, mēs teiksim, pirms būsim raduši veidu, kā gūt, meditatīva domslāņu atmešana kā atteikšanās no nāvējoša ieraduma, vienošanās par to, ka turpmākajās darbībās nebūs rast kā nosodāma, jo mūs taču attaisno pozīcija - no nāves mani šķir vienīgi atmugurisks, neko saskatīt negribošs, paļāvīgs kritiens naglu gultā

Tev prombraucot manī iegulsies miers kā sniegi pirms salnām mūs pārsteidz līdz kontrakcijām, atnācēju pēdu grambas pildot baltas mīlestības miesas.
Mūs nesadzīs malu medību suņi, kad tā vietā, lai justu kā izdilst krūtis no splīna, kad tas, kas izrādījies laime - ir prom, to darīs mēness virs karātavas, kur uzteiksim nāvi dzīvei bez baudas.
Es nevēlos savu delnu blāvajās kanoē kā baltas koksnes dzīvības gredzenos iegravēt rītu kā to dara laiks, liktens nezāļu vagas galā sev es par diviem solos būt.
Mūsu rīti vēlos pēcpusdienas dūmos un atmošanās nakts asins pulsos, kuros sulojas Tavs nepārejošais pavasara negaiss - brāzmainas elpas mitrums pie manas zemkakla žņaudzējčuskas un svaigi skūpstītu lūpu sīrups, tagad būs vienīgi mani, tos atmiņu konservos kā dienvidu ananāsu pusītes, kas ir šķirtas no pilnes un iedzeļ mutes kaktiņā, lai nedomā lieku, saudzēšu kā maigākās brazīlieša rokas.
Atceros kā Tu tumsā vairījies mana skatiena ogļu paplašinātās sirds , kas ir tik dzīvību iemidzinoši silta, Tev pārlieku ilgi ir salis, dienasgaisma ir arktikas blāzmā iestīdzošs aklums un sāpes, kas radies kā pārags bērns pirms mātes.