šorīt tik vien kā driskainā, krāsotā lina dvielītē ievīstītai, matiem ūdeni pilošiem kā mitrām tintnīcas spalvām, smēķējot mentolu un piedzīvojot tādu nedaudz trauksmainu sevi, sapratu, ka tas laiks pats par sevi kā forma ir tikai īsās dzīves acumirklis, kas notur klejojumus telpā tiem piešķirot kādu nozīmi, pats ceļojums no punkta līdz punktam ir bez jebkādas vērtības, ja tam nepiešķiram iekšķīgu transformu
un varbūt tādēļ mana salkaisle, lepnums un zinātkāre lieliski attīra sevi un predestinē tādus kā žēlabainus lūgumus pēc vienas teleportācijas, gan uz nākamo gadu kādā pārdvēseliskā kūrortā, gan mīlestības attiecību izmešiem, sajūtiskā vide nav pat vairs līdzvērtība tādai reaktīvai ego kustībai - kaut uz visām komposa un smadzeņu puslodēm

pašnoliegsmes terapija ar uzvijas gaidām tur tālajā gadā pēc pašatdeves laika, tik strauja tukšgaitas gadalaika, ka āda novelkās kā mūku paššaustīšanās pātadziņas un horeogrāfiski izdejo sastingumu, kur nākotne ir meža rozes ērkšķi un nektārs saulainā rītā bez tādām mizanscēnām kā, 'es Tevi mīlu, nekad nekas nav tā kā liekas un neliec man dāvināt rozes, Tev jāaiziet, kauču man sāpēs, jo es neesmu labs, bet paliec vēl mazliet, jo mums jābūt vienam'

dekorāciju maiņa un profāno lietiņu pārscenogrāfēšana joprojām izskatās tieši tā, ka no jelkādām negatīvajām iepriekšējajām pieredzēm mes negūstam neko vairāk kā baudas, kurās neprotam eksponēt liekulību un nomirt pirms miesas

nakts sarunās tieši pirms brīža, kad sastapās mana iekšējā kulta es un ego riti, režisējās skaisti realizētā dedlainā kas tāds, kas man neliek izjust pašpārmetumus par to, ka nebūtu tiesiska četros no rīta neizjust itin ne mazākās sapratnes vektorialājā virzienā uz pasaules sirdsliesu, jo, redziet, dažkārt man nākas sevi kā dostojevska sievieti ģērbt vaskadrānas un plaukstas locītavu tuvināt ķiršu lūpām kā bildēs no autoru semināra, lai nepateiktu ko lieku, un viss notiktu tieši tā kā verbālajās katarsēs, sadodoties rociņās uz vispārēju enerģijas un biolauka plūdmaiņu

Sāls jūras asinīs šalc caur slīkoņa grēksūdzes fiasko, turies pie margām, Tu, kas mīlējas aiz vraku bortiem ar pusakliem stūrmaņiem naktīs, kas nekad nebūs Tavas.

Tev nepiederēs steiga un nabadzība nepiederēs, kā Tu pati nekad vairs nebūsi sava, tik paviegla kā tas imaginārais putuplasta pludiņš, kas it kā ir kāda cita sirds Tavās krūtīs, kas gaida, kad atnāks un alkaini izraus vai pieķersies kā pie pēdējās mīlas, tam, kas Tev nepiederīgs.

Iemainīs dzelzs garšas kulonu pret drudzi, kas nomoka gadiem bezmiega naktīs, kad kaimiņu suņi rekviēmiski izsmilkst svešas nāves un baloži bēniņos aizmirst kā tas ir - pacelties spārnos

Vairs nebūs jāaizmelo tas, kas kā rota vai bezsirdīgs reprezents iegulsies kakla bedrītē un kokteiļu vakaros dekoltē, kas izmisīgi trīsēs pēc kādas ieslidenas rokas

Dzintaraina žults krāsos bailes no viļņošanās un seja kļūs par kļavas akrilu rudenī.

Atvadies no sava mūža ardievām, dzīves pierādījuma ostā kara kuģi atvāž buras kā vēdekļus lētos japāņu romānos un aizklāj, aizcirstus plakstus, rīta, neko redzēt negribošas acis, izkliedē tveices, vienīgo silto auru, esmu izplūdušas gleznas gaismēna pagaidām