20 July 2007 @ 02:28 pm
nedarbi, stimuliņi, psihotropi  
kaut kāda bezsaturīga nakts blandīšanās nabā, andrejsalas tumsiņās un birojiņos, Aicinājum, gaidi mani,
enerģijas cirkulācija jāakumulē kaut kā radošāk, citādi šitās visas maniakalās mīlēšanas ar noilgumu uz mēnesi mani izkaltē sausu un nelaimīgu, un kas kādam daļas par to, ja mīlēta, ka ir kāds, kuram uzkraut dejošanas piesmadzētas ķepas un no krūškurvja izkritušu sirdi, no rītiņa pasapņot par nedēļu šūpuļtīklā ?
esmu totāli samīlējusies literatūrā, vienatne, kad es varu ar tādu nedaudz saldu klepu lietainās naktīs smaržot vecišķu makulatūru uz pirkstu galiņiem, ir mana patīkamākā dzīves notikšana, nevis tur kaut kāda reibinoša salsa ar grieķu puikām vai plivināšanās londonas vakaros, es labprāt atteiktos no visas tās nogurdinošās dzīvošanas, bet bez tās man nebūtu ne asins dzelmju, ne sāpju tintes, kurā krampējos kā pie glābējsubstrāta
 
 
pie kauliem piesaista: beenie - reggae jam
 
 
16 July 2007 @ 01:32 am
 
Jūs, paradīzes putni
neasiņojiet
triepieties ārprāta kaislēs
kā sarkanu vīnu ar smeldzi
saulrietus izdzeriet blāvus
tā, lai horizonts neievelk zīmes
priedes ir tikai uzrautas skabargas kāpai
pret visu to, cik daudz esam citiem

ligzdas rūsainu tramvaju sīcošos matos nevijiet - strāva !
soļu rībā starp kauliem un ielas bedrītēm vaigos
klupšanas akmeņiem
zem papēža iecirsta asfalta pierē darvainā
kā tur, kur stigāt
jūru tik baltu kā struteni mīlot
mīt apmātība - vēl
atkal atkala
gaiss sacietē
viens vējš rada tūkstošiem dzīvju
pirms pagūstu sākties
jūti, spārnus plāj plašums
viss cits kļūst par šauru
 
 
15 July 2007 @ 02:17 am
 
nāc, šonakt melni samta dīvāniņi kā glaudīgi lāčādas paklāji būs mūsu āda, mīļais
mēs slēgsimies, gursim līdz zudīsim jūlija splīnam
ko izgaro Tu,
kad irkstošs lietus dunkā pa plakstiem
tā, ka skābst sirdis un sasmadzē

sākoties ērai priekšrakstītai
vientuļi mirksim līdz sasilsim
slāpju ūdenim paldies nesakot
svešu sauli īrētā caurvējā
kāpnēs uz mūsu vienotu rītu, mīļais
elposim

jā, tās zilgās, gļotainās sejas
atpakaļskata spoguļos
ir mūsu dvēseļu jēlums skaroties,
kad tuvuma bail ir līdz pāragri dzimušai
nāvei priekšlaicīgai

tā ēna pār badu pēc miesas
klēpī, kas saauž divību netrūkstošu
ir laiks pirms laika
mēs neprotam gaidīt