2013. gadā es vēlo aizbraukt uz Parīzi. Visās dienās, ko tur aizvadīšu, nēsāt tikai kleitas un augstpapēžu kurpītes. Labi, kurpītes var arī pazaudēt papēžus. Es vēlos sagaidīt pusnakti pie Sēnas ar glāzi sarkanvīna rokās. Aptvert visus laikus, iedvesmas un mīlestības. Iznomāt riteni un izbraukāt skaistākās vietas. Lūk, mana mazā vēlēšanās jaunajam gadam.

Jūtos, kā ziemassvētku stikla bumbā. Ir tik skaisti, silti un sniedziņš pārsnieg pār seju. Jūtos patiešām laimīga un tas pateicoties manam bosam :] Šodien pilnīgi negaidīti pārsteidza ar savu vizīti un deva ļoti daudz pozitīva feetback-a! Sākotnēji likās, ka būs baigi un galīgi garām, bet izrādās, nevar ticēt pirmajai sejas izteiksmei – viss ir ūber labi. Man pat esot labākais skatlogs (!!) un tas manā darbiņā skaitās augstākā pilotāža.

Šodien satiku viņu pusdienu pārtraukumā. Sāk izlikties, ka viņš šeit ir pārcēlies uz dzīvi... Tas tikai nozīmē to, ka uzmanīgāk jāsargā mans veikums.

Šodien atkal iegriezās Soms. Nofotografēja manu jaunāko veikumu skatlogā. To pamanīju novēloti. Bet šoreiz viņš pamanīja, ka ir pamanīts. Acu skatieniem krustojoties, centos viņu pazudināt no zemes virsmas. Bet viņš... pasmaidīja. Man laikam spoguļa priekšā jāpatrenējas iznīcinošais acu skatiens.

Sanita domā, ka viņš drīz nāks un mēģinās mani pārpirkti. Un tad es smejoties deklamēju viņai aptuveno sarunu:

-hey! Would you like to work for me?
-No. But i could work on you, under you and even next to you... Yeah, but not for you.

Nē. Nē. Protams, es tā nekad neatbildētu. Bez tam, mums abiem patīk vīrieši! :]

Noskatījos filmu - seeking friend for the end of the world. Patika. Aizdomājos, ko es iesāktu, ja līdz pasaules pēdējam mirklim atliktu divas nedēļas. Sākotnēji noteikti piedalītos kādā orģijā. Bet tad. Iespējams nedēļu pirms liktenīgā mirkļa, izvēlētos ģimeni.Un no šīm domām vien asaras atrodas acīs.

Kečups nespēj glābt visu, nedz manu sojas brīnumu, nedz lietas, ko tik ilgi atkal izdevās neredzēt. Īsāk sakot – diena neizdevusies.

Neraugoties uz to, ka jūtos kā izkakāts jānodzēns, biju skolā!! Pēc skolas iegāju Stoķītī un nopirku soju. Tagad spēlējos ar gaļas aizvietotāju. Redzēs kas sanāks.

darbā jau trešo dienu salstu. liekas, būšu slima. :( varbūt iesūdzēt telpu uzturētāju par nenormālo aukstumu?

Savukārt šodien es piedzīvoju likteni.

Nedēļu atpakaļ, facebookā pētīju konkurentu dekorētājus. Tur pamanīju kādu Somu ar skaistu dzīvokli, kurā dzīvo, kā nospriedu, ar savu otro pusīti – otru puisi! :] Pamatīgi izpētīju Soma profilu – pie konkurentiem viņš jau strādā kopš 99. Gada. Liela pieredze un cik noprotu, viņš ir viens no tiem, kas apmācīja LV konkurentu dekorētājus. Tātad, ja es būtu aizgājusi tomēr pie konkurentiem, tad iespējams viņš apmācītu mani un mēs būtu tikušies.

Šodien strādāju un pie manis ienāk Soms!! Es vnk uz dibengala apkritu. Camooon! Acīm redzami izpētīja manu bodīti un uzņēma pāris foto uzņēmumus (jā, it kā es nemanīju!!)

Secinājums: Ja kādu dzīvē ir lemts satikt, tad tas notiek neatkarīgi no izvēlētajiem ceļiem – šā vai tā, bet dzīves ceļi krustojas.

Un smieklīgi, ja nekad nebūtu iedomājusies papētīt facebook lapas, es tā arī neapjaustu liktenīgos notikumus. Nodomātu – heh, kāds simpātisks vīrietis fotogrāfē manu veikumu!

Šodien bija tāda crazy diena. Sākumā biju darbā, gatavojos kārtējam skatlogam. Pēc darba devos pie sava vizuālā bosa psihiatra nolūkos. Un viss beidzās ar to, ka izdzēru divas glāzes baltvīna ar „bosu” un psihiatru un tagad mīkstas kājas. Lai gan nē, psihiatrs nedzēra. :D Vien nelaime tāda, no psihiatra neatvadījos. Nepieklājība, lūk, kas mani gremdē!

[19:16:20] Darka: nu tad jau jums ar pa mierigo bus
[19:16:21] Darka: :D
[19:16:29] Kristine: Agha
[19:16:51 | Edited 19:16:54] Kristine: bet nākamsestdien gan atrausim ;)
[19:17:00] Darka: jaaa!
[19:17:08] Darka: noplosisim jumtus rīgai! :D
[19:17:14] Kristine: Vot vot!

[19:08:18] Kristine: Vakar ar viņu runājot bija, dzīves mācība
[19:08:28] Darka: kāda?
[19:08:48] Kristine: nesutit sms cilvekiem, ko Kaspars iesaka :D
[19:09:41] Darka: aha. var jau arī tik dziļi nerakt - vnk - neiesaistīties ar cilvēkiem ko pazīst kaspars :D
[19:09:54] Kristine: Arī fakts
[19:09:55] Kristine: :D

Reiz viņa deva solījumu mīļotajam, vēstules rakstīt tikai skaistākajās vietās un daļu skaistuma ar vārdiem nozagt viņam. Tas nebija Bastions, kas lūdzis šāda solījuma, tas bija laika nolaupīts cilvēks, ar kura pagātni vēl pēdējo gadu dalīja telpas. Vendija turējās pie solījuma, mīļotajam rakstīt tikai skaistākajās vietās, pat ja mīļotā seja mainījusies tik pat bieži kā meža lapotne horizontā.

Šodien uz kājas uzmetu plauktu. Saplēsu zeķi un ādu. Asiņoju. Tagad staigāju pa dzīvokli un nevaru saprast, ko tā kāja tik dīvaini sāp. Paskatos, pārsistā vieta satūkusi un nedaudz iezilgana. Fuck!

Šodien mani nokaitināja mana asistente. Sen neesmu dusmojusies uz kādu profesionālu darbību rezultātā. Ja šādi turpināsies, būs jāuzaicina viņa uz pārrunām. Eh, sasodīts, nepatīk man šāda veida situācijas.

Ja pagājušajā nedēļas nogalē lepojos ar produktīvi aizvadītu laiku, tad šonedēļ esmu slinkojusi. Sestdienu neņemsim vērā, bet šodiena. Taisni vai kauns paliek, ka mācību ziņā atvēru vien nepieciešamo informāciju un pavisam mazliet to apskatīju tuvāk. Bet līdz 6dienai man jāuztaisa prezentācija par ES investīciju struktūrfondiem. Nevarētu teikt, ka šī tēma mani aizrauj. Nu kāpēc piemēram nevarētu man palūgt pastāstīt par aktualitātēm modē vai manu skatījumu, kas aktuāls varētu būt gaidāmajā pavasarī/vasarā? Bet tad jau atkal, nemācos atbilstoši savai profesijai.

Vienīgais šīsdienas sasniegums, kā jau ierasts 7dienai, apkopu savu dzīvesvietu, ieviešot niecīgas izmaiņas izkārtojumā. Man ļoti patīk mana dzīvesvieta. Nu dien jūtos šeit kā mājās. Un lai šo vietu padarītu vēl vairāk par savu, nākošais solis – viesistabai iegādāt aizkaru stangu un pašus aizkarus. Nav jau tā, ka tie baigi prasās, tomēr paslēpties nedaudz vairāk no Brīvības ielas, būtu diezgan feini – kā arī, vizuāli siltāk. Lai gan par aukstumu man nebūtu tiesību sūdzēties. Mašīna ar vien remontā un remonts solas izmaksāties ar vien dārgāk un dārgāk. Uz svētkiem būšu bankrotā. Man vajag turīgu Ziemassvētku večuku.

Šodien Sintija man uzdeva jautājumu! Tādu jautājumu, kas pārlieku bieži klejojis cauri manām domām. Šonedēļ. Agrāk nē. Lai gan nē. Agrāk šī doma manā galvā ir uzpeldējusi, bet ātri nogrimst aizmirstībā. Tagad ir nedaudz, nedaudz savādāk. Bet tikai nedaudz. Vēl padomāšu un tad jau laiks parādīs atbildi uz viņas jautājumu.

Skapī atradu elektronisko svecīšu trīsstūrīti ko vairums latviešu izmanto kā dekorāciju Ziemassvētku gaidās. Tad nu sanāk, ka esmu sākusi gaidīt. Apkārt deg saldi smaržojušas svecītes un istabu papildus izgaismo trīsstūris. Jūtos ļoti apgarota un mierīga. Šodien tika aizvadīta veiksmīga diena – izpildīju mājasdarbus un apkopu dzīvokli. Paplašināju skapi un tagad man apkārt valda tīrība un harmonija, ar vien tās pašas dziesmas pavadā.

un tagad laiks uz gūltiņu ar jauno grāmatu. Fifty Shades of Grey.

Esmu pilnīgi uzsēdusies uz dziesmu. Katru reizi, kad dzirdu no jauna atkārtojamies savās ausīs, mani pārņem – izmantojot Lindas vārdus par mēleņu klimpu zupu – mini orgasmiņš. Klavieres dziesmā, ļoti pareizi spēlē manai dvēselītei, kas saskārusies ar rudens pelēkumu.

dziesma: http://www.youtube.com/watch?v=gTXVMGbpVRw

Cilvēks man teica, lai domāju par to, ko vēlos sev blakus. Tad paskatījās uz mani vēlreiz un teica, lai domāju par to ko vēlos. Tā vietā, esmu iegrimusi domās par to, kas esmu un kāpēc pārvietošanās ir šāda. Tad atgriežos pie pirmā norādījuma un manas domas ir tukšas, tikai viena lieta, raksturojums tajās maldās – vēlos ko skaistu.Bet tās nav robežas, kuras mani mudināja atrast. Tā ir vispārēja vēlme visā ko daru. Un tad, pavisam nedaudz aizdomājos par to, ko es tiešām vēlos... un tad nu dien man palika bail. Es vēlos turpināt strādāt, katru dienu veikt vienu un to pašu ceļa posmu ar vienu un to pašu mūziku manā galvā. Pašlaik neesmu gatava pārmaiņām, un tad, kas biedē – kad būšu?