Jaunais vīrietis klusēja. Ne vārda nesakot, paklausīgi tuvojās baltajam trusim, kas lēnām apauga satraukuma slāņiem, ne draudošā tuvuma dēļ, bet spiedīgā klusuma. Tas žņaudza krūtis, rīkli, līdz nespēja vairs ieelpot. Viņa domāja, ka šai pašā brīdī nomirs. Lai gan jau iepriekš pasludināja savu nāvi. Ausīs dzirdēja spiežamies sirds pukstus, rokas notirpa tai pat brīdī, kad jaunā vīrieša deguns aizskāra balto kakla ādu. Norija siekalas, jūtot kā līdz ar tām sastingst rīkle un tūlīt arī pārējais augums. Pati nepaceltu roku, paliktu šādi stāvot, kamēr vīrietis elpo viņas nāves smaržu.

Bailes. Tās nomāca ķermeni. It kā grēka neskarta dzīvojusi, tagad pieskāriens melnā sodrējā izplūst pār ādu. Nekad, nekad to neapmazgās. Kā mūžā ietetovēts brīdinājums ik vienam, kam solījumus devusi – neuzticīgā!

Viņa nezina kā roka ar masku piespiedusies vīrieša sejai. Tā vienkārši tur atrodas, tik nespējīgi ar pirkstu galiem atdarinot notiekošo pār pašas ādu. Vai nu viņa noliecās tuvāk, vai vīrietis pastiepās augstāk, bet viņu lūpas saskārās. Sākotnēji tik nevainīgi, kā roku pieskāriens sveicienam, izstiepti pirksti ziņkārē par otra ādas mīkstumu. Ķermeni pārņemot izsalkumam, no pirkstiem izslīde maska un meitenes rokas sapinas vīrieša matos. Viņa mute bija silta, lūpas mīkstākas kā bija atcerējusies. Viņa mēle ienesa kaisles garšu un pavisam drīz aizmirsās par nezūdošo tinti, kas ar katru skūpstu, pieskārienu ievilka treknākas līnijas meitenes ādā. Ne sveša acīm, savai apziņai.

Tad, kad beidzot paliks viena, nodosies sava gara šaustīšanai un pārmetumu vērpšanai tik pat asiem kā adatas. Durs tās dvēseles miesā līdz pat aklajai acij, tad izvilks ārā un iedurs otrreiz, precīzi tai pat vietā, lai sāp dubultā –te par nodevīgajām domām pret Bastionu, te – pret sevi.Tomam bija taisnība, no viņas nebija jābaidās, vai vismaz nebija jābaidās ne vienam, kas nebija viņa pati.

Es mīlu ziemas zilos rītus. Kad istabā ieplūst vizuāls aukstums, bet patiesībā jau ir silts. Man ir silts. Un tad arī kaķis sāk murrāt un saprotu cik man ir labi. Bet tad atceros, jāceļas uz skolu. Negribu.

Mikiņš somiņas apzog!

Epopeja. Dīvāns! 2. Daļa. Beigas.

Man ir milzīgs dīvāns!!!! Viiiii!

Epopeja: Dīvāns! 1. Daļa.

Lai gan tā noteikti nav epopeja. Bet pirmais cēliens šai dzīves mazajā notikumā ir noslēdzies ar to, ka kurjers dabu skriet pēc elektriskā skrūvgrieža, jo redz mēbelē nelielas neprecizitātes. Ha, ha! Smieklīgi. Puisītis noteikti jaunāks par mani un noteikti kārnāks par mani. Tiesa gan, simpātisks. Bet nu tās jau ir atkal tikai detaļas. Tad nu gaidām viņu atpakaļ ar skrūvgriezi. :]

gaidu savu dīvānu! :] vai arī mirkli, kad apjautīšu - 'esmu piečakarēta!'

Esmu mājās. Šeit ir tik silts. Tad kad pirku dzīvokli, teica, ka šis ir ļoti silts dzīvoklis, bet ne viens neteica, ka tik ļoti. :D Bet feini, man jau patīk pa mājām maiciņā un šortos.

Braucu lejā ar liftu, atveras durvis uz pretim mans recepsijas zēns. :] Viņš nu dien manu dzīvi Radissonā padara vēl jaukāku. Be ilgas pēc mājām pat viņš nespēj izdzēst.

Vakardienas rītā, eju brokastīs un strādā nedaudz ierudais puisis. Puisis ierauga mani un teju vai acīs lasu: „Nē, nejau viņa!” Tad pasaka izmocītu Labrīt, protams atbildu, paeju garām. Ja būtu man labāka dzirde, noteikti saklausītu atvieglotu nopūtu, ka esmu pagājusi garām.

Vakar ar manu skolnieci, aizbraucām uz lielāko Viļņas tirdzniecības centru. Akrapole. Milzīgs centrs ar ledus placi vidū. Tai brīdī tur mazie hokejisti trenējās spēlei.

Tikko atgriežos Radisonā, uzbraucu uz savu stāvu, slēdzu vaļā durvis, un Tavu brīnumu, neslēdzas. Dusmīgi nolamājos un ar bagāžu veļos atpakaļ uz recepsiju. Nu labi, ka tur šoreiz citi jaunskungi, savādāk gan jau būtu stulbi. :D

Šeit sēžu un pārlasu oktobra mēneša ierakstus no 2008-2011 gadam. Un tad es izlasu ko rakstu arī šodien. Un tas es domāju, cik forši būtu izlasīt to ko es rakstīšu nākošgad un citu gadu nākotnē. Man nevajadzētu daudz, tik pat neizprotamus ierakstus kādi ir tagad un tad es varētu domāt, likt puzles gabaliņus kopā, kā līdz kaut kam tādam esmu nokļuvusi. Bet varbūt pārlieki daudz seriālus skatos, kuros parāda nākotni un tikai tad ceļu kā pie tādas dzīve aizvedusi. Un tomēr, interesanti!

Vakar izgājām nosvinēt Evitas 24 dzimšanas dienu. Sintija netika. Patiesībā esmu tik ļoti pieradusi izklaidēties tikai ar viņu, ka sākotnēji nespēju sev atrast īsto soli deju vietā. Bet tad vēlāk, pēc vairākiem dzērieniem un nojausmas, ka dzīve izmaina cilvēkus līdzās, atbrīvojos un vienā mirklī piedzīvoju Vecrīgas nakti. Oh, jā, tagad manā telefonā ir par vienu angliski runājošu kontaktu vairāk. Un tā vienmēr. Vai tiešām Latviešiem ir tik ļoti grūti apsteigt pārējos? Jaunais kontakts, līdzīgi kā Karls, kuram, starp citu, vakar bija arī ballīte, ir apmeties uz ilgāku laiku LV. Karlam, iespējams, tā ir visa atlikusī dzīve, kamēr šim ~3 gadi. Ai nu nepatīk man iepazīties ar ne tautiešiem, stereotipiskā domāšana mani bloķē. Un tad ir otra puse, man tik ļoti patīk iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Un šeit mana dzīvīte nonāk pretrunā un rodas šādas situācijas. Oh, well! Lai nu kā, rīt atkal uz LT (bet tas tā, ārpus tēmas, bet par atzīme nākotnes sev, kas šo visu lasīs).

Sinča Alfā satika Raivo.

Jaunie zābaki, mani vnk nogalinās. Pirmā diena un papēdīši beigti. Oh, well. Rīt atgriezīšos pie vecajiem. Ja vēl vismaz nebutu simts reizes jāstaigā uz recepsiju, tad ta nieks, bet magnētiskā atslēga man te bojājas tik pat bieži cik... es pat nezinu, dzeru ūdeni dienā? Tur strādājošai puisis jau pat neprasa numuriņa ciparu un vārdu, tik smagi nopūšas un nāk man līdz. Noteikti domā, ka vēlos viņu ievilināt savā istabiņā.bet tas tā, no dzīves ironiskā humora.

Driz busu vilna. 4h luksus autobusa ar biznesam paredzetu atsevisu ertaku sturiti pagaja absoluti vienreizeji. Te ir viss inets serviss un pat uzkodas. Pagaidam jutos ar visu apmierinata. Vel tikai japiemitina ka nejutos naz satraukta. Tas ir loti parsteidzosi jo sis ir mans pirmais komandejums un pirmais brauciens vienai arpus LV. Kaut taa ir tikai lietuva tomer latviesu seit maz.

esmu pamodusies. kas simbolizē ļoti lielu iespēju nenokavēt autobusu :]

rīt braucu uz Lietuvu. ne salīdzināt ar pēdējo reizi, kad ar Kiki mitinājāmies hostelī. Šoreiz kā biznesa sūtīta persona, apmetīšos Radissonā. galvenais, nenokavēt autobusu!!

Lūk, braucu autobusā un blakus bērns ratiņos ~2g. Bļauj pilnā rīklē, visu ceļu no centra uz Juglu. Neizturami. Lūk, karma par to, ka izvedu savu Lietuviešu ‘studenti’ uz pāris dzērieniem.

esmu atpakaļ!