Pavisam ikdienišķais brauciens tramvajā mani pārvērta pār vajātāju. Nekad, nevienam, nekur neesmu vēlējusies sekot tā, kā vīrietim purpurkrāsas mētelī ar balto somu. Viņa seksualitāte bija skaidra. Bet tas nemazināja magnētismu, rūgteni saldo aromātu un vēlmi paturēt viņu savās acīs. Es sekoju, centos nepazaudēt ZZ tunelī, bet Stockmanns mani pievīla, aprija manu dienas ikonu. Varbūt tā, pat labāk, jo cik gan ilgi es sekotu un, ko iesāktu, kad panāktu savu varoni? Iepazītos, piedāvātu savu mūžīgo draudzību? Nez vai viņa tas ir nepieciešams. Nez vai man tas būtu svarīgi. Un tomēr, tieši vīrietis purpura mētelī saviļņoja manu dienu ar savu vieglo soli starp pelēkajiem cilvēkiem.