Šodien ir pati dīvainākā diena gada laikā. Dīvaina tāpēc, ka pēc visiem parametriem tai būtu jāiesūkā, bet... ir pilnīgi pretēji. Kāpēc jāiesūkā? Jau no paša rīta Kikī nerunā ar mani, un tieši šādā secībā. Tas sāp. Vienā no visiem dīvainās dienas mirkļiem, es pat vēlējos raudāt. Esmu pārāk atkarīga no viņas draudzības. Un tomēr, diena taču neiesūkāja. Veiksmīgi uzrakstīju ieskaiti, prezentāciju, antidepresijas ripiņu iespaidā, norunāju uz 9, tiesa ar nelielu mīnusiņu. Devos uz bibliotēku un redzēju interesantus cilvēkus. Baudīju pavasarīgo noskaņu uz Ģertrūdes ielas. Īpaši daudz runāju ar citiem kursa biedriem un dīvainā kārtā bija forši. Vēl tagad jūtos harmonijā pilnīgi ar visu, bet tad... Aiz aizvērtajām durvīm ir Kikī un viņa ar vien nerunā. Pat pēc manas atvainošanās.