viss šo domu ģenialiskums slēpjas to patiesībā, jo gandrīz nekam nevar iebilst, bet piebalsot liekas muļķīgi.
tik mazliet aizdomājos par 'nesekmīgajiem' dzīves skolā. nesekmīgi tur jau ir tikai tie, kas nedzīvo vai arī nepriecājas par to, ka dzīvo. bet diemžēl cilvēki reti atrod prieku tajā, kas viņiem dots, un tur, kur viņi atrodas. tāda ir dzīves patiesība (otrreiz izmantots šis vārds, bet lai jau paliek).

cik pazīstu šādus nesekmīgos, tie pārsvarā ir neveiksmju un nelaimju sagrauzti cilvēki. pat pārmest tiem neko nevar. katram ir pilnīgas tiesības un pamats būt tādam kāds tas ir, un Tu tam notici kad izdzirdi šī cilvēka stāstu. šajā cilvēka stāstā ir viss, viņš, viņa dzīve, viņa attieksme, viņa iemesli būt tādam, kāds tas ir, vai skumjam, vai dusmīgam, vai vienaldzīgam..
bet, varbūt man vienkārši piemīt pārāk izteikta spēja iejusties citu cilvēku "ādā"..un tādēļ es tam noticu.

es jau nevainoju viņus.
vnk aizdomājos, ka kaut arī kāds ir dusmīgs, vientuļš, vienaldzīgs un neapmierināts ar dzīvi, tas nepadara viņu nesekmīgu dzīvē (kaut nu skolās būtu tāds priekšmets). viens mans draugs situācijās, kad nejūtos labi, būdama dabīga, saka: "bez visā tā, kas tev ir, tu nebūtu tas, kas tu esi".

un ja jau ir tāda dzīves skola, vai tā nav tā pati dzīve? un ja ir, ta jau visa dzīve ir skola, no pirmās dienas līdz pēdējai - tātad vnm ūs iespēja visu labot.. tik tā saņemšanās lietas ir tāda apšaubāma, bet tas jau nāk no mūsu katra iekšienes..

vnk gribēju pateikties par vielu pārdomām. -> paldies..

nav par ko..

vnk gribēju uzturēt sarunu

tev sanāca :)