Atļaušos atreferēt savu sarunu ar draudzeni. Runājām par to, kā ir ar skaudību, vai tā mums ko nodara. Ja gribam būt māņticīgi tad jau laikam labāk turēt mēli aiz zobiem un nestāstīt citiem, cik labi mums iet. Jo īpaši šoreiz gāja runa par pretējo dzimumu. Cik bieži mēs savā laimes sajūtā un rozā brillēs spējam saskatīt single draudzenes acu skatienu, kad stāstam par romantisko randiņu? Šos skatienus pamanu aizvien biežāk un aizvien mazāk stāstu. Pienāks diena,kad nestāstīšu nemaz. Mana draudzene atzina, ka pēc šādām sarunām nez kādēļ attiecībās vienmēr kaut kas noiet greizi. varētu jau teikt tikai sagadīšanās, bet tad kādēļ tik bieži?

Un tad es aizdomājos pavisam tāli un neloģiski, vai mēs varam noskaust arī pašas sevi, lidinoties fantāziju tālēs? Izsapņot to,ko tik ļoti vēlētos, to ,ko labi zinam, ka nedabūsim. Vai ir tā,ka sapņojot un idzīvojot dzīvi fantāzijā 10 minūtes pirms miega, mēs to nozogam realitātei?

jautājums jautājuma galā...

Sākam laist iekšā personiskākus ierakstus. Mana dzīve. Khm. Šodien ar savu bijušo draugu sarunājām uz kino kopā aiziet, abiem gribas filmu, bet kompānijas tā īsti nav. Interesanti tā. No sākumā tā attālāk, līdz pierodi, ka viņš tev ir blakus, kad pieņem, ka viņš vairs nav tavs, ka viņš šovakar nebrauks ar tevi mājās, bet aizbrauks kopā ar citu, tad jau var sākt neuztraukties. Lai cik dīvaini nebūtu, es uztraucos, pēc ilga laika satikties ar vīrieti pret ko ir tik siltas jūtas bijušas un censties nedomāt par tām un uztvert kā parastu cilvēku. Cik daudz vajag pieslēgt apziņu, lai netīšos pieskārienus tulkotu kā netīšus pieskārienus nevis ko vairāk, kā tas bijis agrāk... Šķiet Alphabeat ir dziesma, kur ir teikts par svešiniekiem, viens pieskāriens un jūs vairs tādi neesat. Arī mēs veidojam jaunu ķermeņu valodas vārdnīcu no jauna mācoties viens otram pieskarties.