Neirožu spēļu laukums

Iekšējais pulkstenis tikšķ gana precīzi. Pagājuši gandrīz divi mēneši kopš atgriešanās, un sāku sajustu pārlieku nomācošu rutīnas klātesamību. Sajūtu un attieksmju attīstības modelis ir gandrīz identisks iepriekšējai atgriešanās reizei - iesākumā var ahu****t par vidi un sevi tajā; tad nākamajā posmā notiek tas pats, bet jau viennozīmīgi to izbaudot; tad iekiko kaut kāds random task-to-task un frivolas izklaides, lai pēc aptuveni sešdesmit dienām tas viss būtu rūgti piegriezies. Nav gluži nekāda kalna šturmēšana, rāpšanās viaduktā, kur auto mēģināt noķert, vai plivināšanās apziņas malā Vorlicas mežā. Būs laikam atkal jāatrod kāds mazais inerkvestiņš.
Bet varbūt atslodzei jāatgriežas nozieguma vietā uzēst kāds zirņu izstrādājums un auksts Augustīners pabaudīt .