Neirožu spēļu laukums

Jo tuvāk vecajām takām, jo vairāk sastopami zināmi deguni. Šorīt izgāju sirojumā uz Bērnu pasauli un Vidzemes tirgu, un pa ceļam satiku, precīzāk - redzēju, vecās skolas saimniecības pārzini: joprojām sprauns un balts kā baltais tēvs, tik bārda vēl kuplāka. Kā barontēvam. Atminu kā gadsimta sākumā, pīpodami pie skolas, noklausījāmies mantziņa padomus kā iekrāt kāpīti - nepīpāt un necelt ķepiņu gaisā -, un tad jau uz Sočiem un all around padomjzemei var aizšaut!

Štatu ingliš mani tomēr nogurdina, jāatgriežas pie salas kinematogrāfa.

svētdienas nepretenciozās pēcpusdienas.

Tagad es dzeru tikai svētdienās, jo pirmdienas ir vienīgās dienas, kuras man nav žēl sadirst!

Mani sauc Mārtiņš, un ja man rīt būs atmetas caur vēdersindromu, tas būs tikai tādēļ, ka modinātājs nebūs nozvanījis 03:00 un es nebūšu piecēlies, lai izdzertu litru ar medūdeni/ūdeni!