Neirožu spēļu laukums

Reiz vidusskolas laikos man bija tāds klasesbiedrs, kurš pēc katras ēdienreizes kladzināja vienu un to pašu. Šis bija tāds like a skapis, ne īpaši draudzējās ar galvu, un pēc vidusskolas beigšanas savas nākotnes plānus grasījās saistīt ar tikko kārtīgi uzplaukt sākušo būvniecības nozari. Nu, cerams, ka šim tagad pārāk grūti nesokas un naktī nav jāmokās pārdomās par to kur sakasīt kāpīti, lai nomaksātu uz krīta paņemto bembi, bet - ne par to stāsts -, viņš vienmēr teica: "Čto posļe obeda, pa zakono Arhimeda, čtobi žiram ņezapļit, nado sročna pakuriķ" or smth līdzīgu. Tad lūk, to arī vajadzētu tagad izdarīt, tikai man kā nepīpētājam nav par rokai papirantu - būs vien jāvelkas uz bodi.