| ja par kargo kultu runājam |
Apr. 19th, 2012|09:25 pm |
Tā padomājot, padomju laikā kargo kulta nebija (tas sākās tikai PSRS sabrukuma brīdī, sākot imitēt iztēloto Rietumu dzīves veidu), bet bija izteikta mimikrija.
Proti, sociālā noslāņošanās bija minimāla (autobusa šoferis varēja pelnīt vairāk, nekā autotransporta uzņēmuma vadītājs). Taču, no otras puses, statuss un vieta hierarhijā deva papildus bunusus (šoferis varbūt pelnīja vairāk par direktoru, toties direktors izmantoja valsts piešķirtu - uz amata laiku, - vasarnīcu, dienesta automašīnu, iespēju iepirkties veikalos, kuros pieejams plašāks preču klāsts u.tml.).
Attiecīgi, dažādi aksesuāri, kas nebija pieejami visiem, pauda piederību ekskluzīvākai (ar pieeju bonusiem) grupai (piemēram, ja tev ir Rietumos ražoti džinsi vai "Adidas" sporta kurpes, tad tas nozīmēja, ka pats vai tavs ģimenes loceklis ir pietiekami ietekmīga figūra tirdzniecības tīklā, lai ko tādu dabūtu). Tāpēc plaši izplatīta bija vēlme kā tikt pie šādiem aksesuāriem, ar to palīdzību demonstrējot, ka neesi vienkāršs cilvēks, bet ar "sakariem" vai tiem pietuvināta persona.
Šādi aksesuāri varēja būt visdažādākie, sākot ar kožļājamo gumiju, kokakolas pudelīti, vai kāda brenda iepakojuma maisiņu (kas tika par bargu naudu pirkts melnajā tirgū, rūpīgi saudzēts, demonstratīvi nēsāts - līdzīgi kā vēl šodien proletāriešu meitēni staigā ar "Zara" vai "Plaza di Italia" maiziņiem, lai demonstrētu, ka var atļauties iepirkties šajos veikalos, tātad pieder augstākam sociālajam slānim, nekā ir).
Kaut kā tā. |
|