| |
[Jan. 2nd, 2012|01:30 pm] |
Pirms dažām dienām es biju pasākumā, kurā viena sieviete runāja mazliet pār to, ka arvien vairāk cilvēku meklē kaut ko, ko ēst komunālā miskastē, kas atrodas pie viņas mājas. Viņuprāt, situācija kļust arvien bedīgāka.
Neviens neko neatbildēja/piebilda. Viņa bija pensionāre - pārejie bija kādi trīsdesmit gādi jaunāki. Viņu klusums mani neparsteidza - tikai joprojām baidos meģināt izdarīt kādus secinājumus. |
|
|
| just keeping notes |
[Jan. 2nd, 2012|08:50 pm] |
Es, te par šo:
Jā - viņi bija jauni un uzvedās stulbi, un līdz ar to bija avarīja, kurā viņi gāja bojā - tagad viņu vairs nav, un vecākiem nākās pierēdzēt to visbriesmīgāko.
Atzīšos, ka es arī savā laikā esmu uzvedies stulbi, un ja, teiksim "the wind would have shifted" iespējams, ka es būtu izraisījis gan savu, gan citu cilvēku nāvi. Tas nenotika, un par to esmu dziļi pateicīgs.
Varbūt tas ir viens avots, no kurienes nāk līdzjutības.
Varbūt tas ir tāpēc, ka man ir trīs bērni - visvecākais, es zinu, kopā ar draugiem, varētu darīt kaut ko stulbi, un...., labi, tā ir doma, ko vajag ātri dzīt prom.
Personīgi nepazīstu to cilvēku, kas rakstīja to postu. Varbūt viņa (un tie, kas atbalsta viņas viedokļi) nav kļūdījusies? Varbūt ir kļūdījusies, bet nav to konstatējusi? Varbūt ir to konstātējusi, bet nejūtas pateicīga par to, ka viņai nebija jamaksā ar savu dzīvi? Varbūt, tomēr, viņa ir ļoti morāls cilvēks, kas būtu uzreiz gatava izpaust savu NElīdzjūtību, ja kaut kas līdzīgi notiktu ar viņas bērnu/draugu - vai arī viņa būtu ar mieru zināt, ka visi pārējie to pateiktu par viņu pēc viņas nāves?
Es nezinu: call me a po-faced old c..., but to me this cheap unearned cynicism seems to be a spreading a kind of petty, spiteful morality.
|
|
|