| Oh, the Romance! Oh, the Pain! |
[May. 17th, 2009|06:24 pm] |
Yeah - varu mēģināt rakstīt kodā. Pastāv brīva inerce, kas tika darbināta mūsos sen sen atpakaļ. Un kad mēs esam kopā, divi cilvēki pāros (roku rokā, divi paraksti uz papīra) jebkurš centiens to inerci apturēt ir aprobežojums. Un tiek pieņemts, ka aprobežojums, ar sāpīgiem un naidīgiem vārdiem.
Apsveicu draugu, kas noskrēja maratonu, un devās uz majām. Jau bija 4.30 stundas pēc maratona sākuma - skatītaju bija ļoti maz, orķestris vairs nespēlēja, cilvēki jau sāka notirīt ielas. Bet daži skrējēji turpināja klibot garām (their posture worn away to a homogenous, genderless hobble - momentum pushing their crippled frames forward) katrs, viens pats ar savu cīņu. Izskatījās, ka tie, kam vissvairāk bija vajadzīgs iedrošinājums, bija pamesti.
Kaut arī parasti esmu nīgrs, kluss tips, kad pamanīju vienu sievieti gados (mati sirmi un seja sarkanbrūna) es applaudēju. Viņa smaidīja ar pateicību, un es domāju sev, "Kad es beidzot iemācīšos vienkārši darīt kaut ko labu - tā pat vien"
Jā, jā tā inerce ir mūsos un katrs ir viens pats. |
|
|