| aiz restem |
[Sep. 5th, 2008|06:28 pm] |
Sept 1, mes ar gimeni gajam uz zoodarzu; un kaut arii mana meitai bija aarkaartiigi laimiga, tur, kaa vienmer, valdeeja deprisiva sajuta – iipashi, tapec ka pie iejas dzivo putni ar kroplotiem sparniem.
'Tur nav tiikla, tur nav bura – a kapeec vini nelido prom?' prasija meita. Atbiildeju, bet domajuu sevi 'Kada jega but putnam ja nevar lidot?'
Kaa Puutni par to jutas, tomer ir taalu no manas sapratnes: Bet pleesejiem - nu es esmu diezgan parliecinaats, ka vinjiem tur sokas iipashi smagi: ar izteiktu pofismu savaa gaitaa, vini niikst savos buros. Saaku domat, ka, ja grib kaut ko saprast par cilvekiem, tad vaarbut ir verts braukt shurp, lai ieverotu kaa dzivnieki pielagojas dzivei aiz restem.
Beet tad, kad tuvojamies izeejai, sapraatu, ka dazhi dzivnieki ir ljoti labi pielagojushies tai: vinji vai nu nereedz restes, vai nu pat priecajas ka tas restes pastav (normala sajuta, kad nemsim veraa kaadi pleeseji vinjiem ir ka kaiminji).
Te, vajaadzeetu piebilst, ka es esmu no laukiem, un es esmu savaa laikaa straadajis fermas. Vajadzeetu to piebilst, taapeec ka, tur man nacaas redzet 3 cukas pie siles, un tur bija iista speciigaa rezonance, kas krita manii dzilumaa. Tur bija atbilde. Sapraatu, ka esmu optimists, tikai tadaa zinaa, ka zinu ka buutiski nav iespejams kaut ko mainit lai tas buutu labaak (for the better). |
|
|