Rimšēvičs and my former self |
[May. 13th, 2009|04:38 pm] |
Kad es pamanīju tās mātes ar saviem berniem pie MK, es jau biju uzzinājis, ka es bušu briesmīgi bagāts. (Jā, ta vestule nemelos.)
Pavasāris - ieelpoju smaržas, un pedējai reizei, iegaju (stārp tām maminām un caur tām smagām durvīm) uz MK ceturtāju stāvu. Tur, iekšā, bija parāk daudz žurnalistu, tāpēc es gaju par liftu. Tur, liftā, viens jurists man teica ka man vajādzētu pateikt žurnalistiem, ka man patik meitenes un alus - kretins joprojam nezin neko par mani, proti - drīz būšu bagāts - briesmīgi bagāts un man ir sieva un divi bērni laukos.
Oh, un Rimšēvičs:
Rimšēvičs, aah Rimšēvičs steeples his fingers: within which he reasons in the church of quiet logic and tries to understand those who are troubled by the exodus of 400,000 a month from a govt-owned bank
Bet Ilmaru, nevajāg puleties saprast tos cilvekus. Viņi lielakoties, neko nenopelna: neviens nekonkurē vilināt viņus uz darbu ar 10,000+ - vini nevienam nav vajadzīgi.
Čurāju es, certurtājā stāvā pie atverta loga. Ahhh jā, atradu es to naudas avotu - un drīz man bus tik daudz naudas, ka var atlauties barot vēl sešus bernus - un varbūt vēl divas sievas laukos arī? Es neteikšu kur tas avots atrodas - tikai tur ir viens liels fucking orgy. Tur, mans vadonis ieteica aizmirst my former self - rit būs jauna diena un lai gan man būs žel par tiem, kas tagad cieš and sink, ziniet jūs navarat gaidit saprātni no manis.. Ja tas mamas joprojam būs ārā pec stundas, es iešu caur viņam ar normalu sirdsapziņu. |
|
|
Comments: |
Wow! especially the poem. I'm speechless.
Thank you for your kind words. I will endeavour to remember you once enconsed in my new circumstances.
(tongue is in cheek)
permanently, gets caught in teeth when tried to retrieve in times of need. tongue, I mean.
ensconced then you say, my good lord?
teeth uneven and clenched, I'm afraid, unattractively.
an aside: You know had I an office, not a foreign, your good mister Brookings would firmly black-and-whitely hang above my head where Lenin never was, but, in the doctrine, poor small man he should have been?
He was once tacked on my bedroom wall - now he works for the government: (poor and small he never was)
Oh, I wonder why the latter doesn't surprise me the least. Yeah, glad to say things kinda begin to click all around.
peace! and un-quiet!
And the jukebox played a beautiful avemaria. | |