| scuse the Latvian |
[Nov. 6th, 2017|02:09 pm] |
Parasti pārbaudu savu latviešu valodu mazliet, bet šoreiz nevaru būt arsed. Tā tad:
Man prasīja trešdien, un es piekritu ceturdien (pa spīti tām ka īsti negribu to darīt). Sestdien agri no rīta izņemu businu no kreisa kantora Mukusalas ielā, paņemu meitenes no pie Strelnieku kājām un, kopā ar savu meitu devamies uz Kaunas.
Devu instrukcijas komandai un tad strādāju ar vārtsardzi. Bija pirmo reizi viņai starp postiem, bet musu nr.1 ir jauna mamma, nr 2 ir trauma, un nr 3 nevarēja braukt .
Pretnieces bija Lietuvas U17 izlase, un viņas bija svaigas no nometnes un kopā ar pieciem treneriem… un viņi bija domājuši, ka mēs esam Latvias čempiones. Mēs neesam – pēdējo reizi musu meitenes spēleja pret Latvijas čempiones viņas zaudēja 0-18. Turklāt musu komandā bija piecas 15 gad. meitenes bez lielas pieredzes. Saprotiet, ka redzēju trouble ahead: pazemojums guaranteed.
Bet, (un te celšu savu asti), bijam burvīgi: meitenes skaisti un gudri spēlēja ar iedvesmojoši atdevi, un pēc 70 min. bija 1-1. Jā, pēc tam… nū gājām no 4 2 3 1 uz 4 4 2, un pretnieces izmantoja vietu ātri un prasmīgi (collective intelligence swaying), un pēc 90 minutēm viss beidzās ar 1 – 4.
It was a sweet an unexpected end to my coaching career. The trainers complimented me on the beautiful football, and I put my arm on my daughter’s shoulder for the final joint team photo. Pity but the cameraman was a prick and all you see is my hand: still no sense in lingering on these things. |
|
|
