Viņas prātā skanēja visu laiku tikai viens teikums.
Viņa gulēja uz zemes aukstumā un centās ievaidēties, vai vismaz iebļauties, bet neko nespēja izdvest. Viņa Skatījās tumšajā tukšumā un juta, kā viņas ķermenis sūrst.Kā šilts šķidrums pamet viņas ķermeni. Viņai likās, ka pat matu galiņi sāp. Karstas asaras dedzināja viņas vaigus, bet visu pārējo ķermeni durstīja aukstums. Viņa nespēja padomāt.
"un tā viss man beigsies. es miršu. viena. aukstumā. uz ielas..."
Kaut kas pārtrauca viņas domas. Sauciens.
"Vai ar Jums viss kārtībā?!"Ak dievs, atbildiet lūdzu!" Viņai ir pulss. viņa ir dzīva. Ko man darīt? SHIT! Kāpēc ar mani notika visas maucības, kas vien var notikt!?" Ātrie! jāizsauc ātrie! Hallo?! Es iekļuvu autoavārijā! Jā, Nē, nē ar mani viss kārtībā, bet šeit ir meitene, kura cieta. Steidzīgi! Skanstes un Dambja krustojums!Ātrāk!" klusums. "Shit, shit shit!!!!"I'm so fucked up!"
Viņa dzirdēja vīrieša balsi un sajuta siltu pieskārienu pie kakla. Viņa noraustījās u vēlējās, kaut tas nekad neatlaistos. Viegla alakhola dvaša bija sajūtama gaisā. Viņa nespēja. Viņa zaudēja samaņu.
Pīp. pīp.pīp.pīp.
Sirds. Tā bija mana sirds. Nekad nebiju domājusi, ka sajutīšos tik laimīga sadzirdot savu sirdi. Tās patstāvīgos un vienmērīgos pukstus. Dzīvību manī.Es ieelpoju un meģināju atvērt acis. Tas bija grūti. Likās, ka veseris uzlikts uz plastiņiem.
Spoža gaisma apžilbināja viņu, kad viņa beidzot atvēra plakstiņus. Viss bija balts. Viņa dzirdēja elpošanu sev blakus. Mušu sīcam kaut kur pie loga. Soļus pa gaiteni. Likās, ka viss ir daudzreiz skaļāks. Un kaitinošāks. Viņas galvai tas netpika. Galva tā jau sāpēja, bet šis skaņas padarīja to neciešamāku. Viņa izelpoja.
Gaitenī varēja dzirdēt steidzīgus soļus un balsis. Viņa tās nepazina. Soļi apstājās un durvis atvērās. Viņa ātri aizvēra acis un tēloja beigtu. Vai vismaz aizmigušu. sirds darbība nodeva viņu, bet nelikās, ka atnācējus tas uztrauktu.
"You don't understand! Dad is going to be mad! I'm so fucked up!" viņa dzirdēja izmisušu balsi. Tā bija tā pati balss, kas runāja, kad viņu notrieca. Tas bija cilvēks, kas viņu notrieca. Viņa juta kā spiediens sakāpj viņas galvā un viņas sirdspuksti atkal viņu nodeva. Bet viņa vēljoprojām tēloja beigtu.
"Calm down now. We can fix this. Just be patient." Nu jau mierīga, dziļa balss noteica. Viņai šķita, ka tā ir visnomierinošākā skaņa, ko viņa ir dzirdējusi. Ja viņai nesāpetu katrs muskulis, viņa pasmaidītu.
"You don't understand! If that bitch will die, im doomed! Dad is going to kill me! Shit!" viņs izmisis iesita pa sienu. Viņa pieņēma, ka ar dūri. Viņa dzirdēja viņa elsas. Viņa jutās vainīga. Neizsakāmi vainīga. Viņai bija žēl vīrieša. Viņa nopūtās, atvēra acis un nokunkstējās.
Četri acu pāri pavērās pret viņu. Viņa redzēja divus stāvus savā preikšā. No sākuma viņi likās miglā tīti, jo atkal acis apžilba, bet tad skatis palika skaidrāks.
Viņas priekšā stāvēja divi jauni vīrieši. Gari, tumšiem matiem. Dvīņi. Bet tas bija viss, kas viņiem bija kopīgs. Viens bija nožēlojamā paskatā. Asiņaini džinsi un krekls ar uzrotītām rokā. Varēja redzēt sasitumus uz sejas un kurpes arī bija cietušas. Viņs izskatījās nomākts un reizē atvieglots. Laikam šis arī bija avārījā cietis. Viņš novērsās. Bet viņam blakus stāvēja pretstats- jauns vīrietis uzvalkā un zaļā kreklā. Viņš izskatījās diezgan augstprātīgs. Ieraugot mani viņš lietišķi noteica. "Labvakar". Uzreiz viņš pagrieza seju pret logu it kā manis tur nebūtu un lēni piesoļoja pie tā, ignorējot citus pacientus. Kretīns
Savukārt otrs brālis paskatījās yuz mani un piegāja pie gultas satverot roku. Tas bija sāpīgi, bet jauki:
"Sveika, es jau uztraucos, ka nekad nepamodīsies! Kā Tu jūties??"
"it kā mani mašīna būtu notriekusi" es nomurmināju un pasmaidīju. Viņš aarī pasmaīdija. Tas bija jauki. "kas tu esi?" es izdvesu klusi. Katrs vārds prasīja piepūli.
"Es ļoti atvainojos. Mani sauc Dāvids. Dāvids Seitlers. " Viņs satraukts nominstinājās. Diez tas ir viņa īstais vārds. Varbūt viņš meloja, lai vēlāk izvairītos no manis un es nepiedzītu naudu. Vai nenosūdzētu tēvam. Es nodomāju un pasatījos uz otru vīrieti.
"tas.. tas ir mans brālis Markuss." viņš pateica un paskatījās uz viņu. Maarkuss tikai skatījās logā it kā mūsu tur nebūtu. Dīvains cilvēks.
"Atūties. Rīt no rīta ārsts ar Tevi parunās" Viņš saspieda manu roku un pateicis to pasmaidīja. Bija patīkami redzēt viņa smaidu. Bija patīkami būt siltumā. Bija patīkami aizvērt acis un ieslīgt miegā.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
"Galvas kontūzija, lauzta kāja 2 vietās, izmežģīta labās rokas locītava, viena lauzta riba, kā arī pirmās pakāpes apsaldējumi uz muguras." Arsts nopūtās un nobeidza. Viņas pacēla acis un paskatījas uz mani.
"Lielsiki, tad jau man arī kaut kas nav." Es sarkastiski noņurdēju un smagi nopūtos. Nebija tik traki no rīta. Galva vairs nesāpēja tik ļoti. Lai gan sajūta, ka mani būtu notriekusi mašīna mani nav pametusi. Un noteikti nepametīs tuvākajā laikā. Es vairāk uztraucos par mācībām un darbu. Nekas. Tas superpāris man samaksās par visu. Burtiski.
Viņas domas pārtrauca ārsts "Jūsu stāvoklis nav tik traks un domājams pēc 5 dienām Jūs varēsiet pamest slimnīcu, bet gultas režīms Jums būs jāievēro vismaz nedēļu."
"lieliski, kas var būt labāks par atvaļinājumu mēneša garumā mokoties sāpēs un gultas režīmā."Es īgni noņurdēju un palīdu zem segas. Slikts garstāvoklis pārņēma mani no šīs domas vien.
"Es neko nevaru darīt jaunkundz. Nākošreiz esiet uzmanīgāka". Viņš pameta telpu
Es paliku viena ar savām domām. Jā karma tiešām ir pakaļa, bet es šaubos, ka visi, kuri salauž kādam sirdi tiek notriekti ar mašīnām. Nu labi daudzi cikvēki tiek notriekti, bet ne jau tikai tādēļ. Fui fui tos mūziķus, kuri.."
Jau atkal manas domas tika pārtrauktas, jo telpā ienāca Dāvids ar milzīgu dzeltenu rožu pušķi, augļiem un pusdienu kārbu. Viņš pasmaidīja. Es arī pasmaidīju, jo viņš izskatījās daudz labāk. es teiktu ļoti.
"Labrīt, kā mēs šodien jūtamies?" Viņš līksmi noteica un nolika puķes blakus manai gultai. Ome blakus gultā uzmeta saraknu aci un turpināja skatīties savu portatīvo TV, mēģinot izlikties, ka neklausās.
"Kuram nu labs, kuram nu... interesants.." Es nomurmināju vēljoprojām guļot ietinusies segā, bet pēkšņi man palika.. karsti. Diez vai tas būtu mana slepakvas dēļ vai kā. Es pasmaidīju.
"Lieliski, es jau redzu burvigajā sejā smaidu!" Viņš nu jau līksmi iesaucās, nolikdams krēslu pie manas gultas un ieliekot klēpī man kasti, kas interesanti smaržoja. "Es nezināju, kas tev garšo, tādēļ mērķēju uz labu laimi. Mans brālis zin labu vietiņu, kur ir fantastisks suši."
Suši?! Vai es dzirdēju suši. ņam ņam ņam. Pat manas sāpes un antibiotiku kalni nespēja litk atteikties no šī brīnumgardā ēdiena. Es lēnām atvēru acis ar spīdošām acīm un ieraudzīju daudz mazus aplīšus saliktus rindā, kuriem blakus bija pudelīte ar soju, mazs plastmasas trauciņš, salvetes un zīmīte. "WTF" es nodomāju un izvilku uzmanīgi zīmīti.
"I hope you will get well soon. M"
Hah. Cik jauki, bezpersoniski un stulbi. Labāk nebūtu rakstījis neko. Es pamanīju Dāvida ziņkārīgo skatienu, bet es to ignorēwju un iemetu zīmīti atvilknē un nu jau kāri ķēros klāt ēdieana sagatavošanai.
"Kā tu jūties šodien? Labāk?" Viņš ziņķārīgs jautāja.
Es jau bīju paspējusi iebāzt mutē pirmo suši gabaliņu, tādēļ sakožļāju to un tad atbildēju, lai nepasiekalotu viņu ar rīsiem un lasi.
"Labāk. Tagad ir lielāka saprašana kas un kā, kā arī ārsts mani apgaismoja kas ar mani kaiš. Tikai tā policiste gan bija... nejauka.."
Viņš sarāvās izdzirdot vārdu policiste un kļuva nopeitnākš.
"Policiste? ja? Un ko Tu viņai pateici.?" Viņš jau kļuva nervozs. Es arī būtu viņa vietā.
Es nedaudz nostomstījus un domāju ko teikt. "nuu... kā bija. Ka es stāveju, pie pasta kastītes un pagriezusies ieraudzīju spožu gaismu un tad es atceros, ka gulēju uz zemes un, to ka Tu sauci policiju. "es isumā pastāstiju visu kā bija. Izlaidu daļu par vēstuli un elpu. Nepateicu plocistei, jo nelikās, ka viņš būtu to pelnījis. "Ko Tu pateici?"
"Aptuveni to pašu. Man ir tik ļoti žēl par notikušo. Es vienkārši pēc darba aizgāju nosvinēt darījumu ar draugiem un tas ievilkās un domāju, ka ir droši braukt mājās, bet nenovaldīju stūri uz apeldojušā ledus". Man tiešām ļoti žēl par visu. Viņš nodūra galvu un skatījās zemē ņurcīdams pirkstus.
"emm.. em.. es gribēju ko lūgt... redzi... varbūt mēs varētu vienoties un tu neceltu.. apsūdzības pret mani..."
Es jau gaidīju ko šādu. no sākuma nekas labākas par stulbu joku man neiznāa ārā. "bet protmas, ka varam. sagādā man izklaidi nākamajām trīs nedēļām, kamēr man būs gultas režīms un iestāsti manam priekšniekam ka viņš nedrīsktmani atlaist un mēs būsim kviti!" es sarkastiski noteicu un pasmaidīju.
'Viņš neticīgi manī pavērās un pasmaidīja, jo saprata, ka ieguva, ko vēlējās.
"Heh bez problēmām, tev patīk blondīņi, vai brueti? viņš smaidot jautāja.
"nuuuu ka tik izklaidē." es pasmējos.
"Neuztraucies. Es apmaksāšu visu kas saistīts ar tavu atveseļošanpos un par darbu- ja tevi atlaidīs varēsi nākt strādāt uz manu uzņēmumu. To visu var viegli atrisintā." viņš nu jau paŗliecināts atspiedās krēslā un smaidīja.
Es pasmaidīju un sapratu, ka šī ir mana iespēja un man tā ir jāizmanto.
"Labi!" Es smaidot noteicu un paņēmu vēl vienu suši.
Viņš apmierināts pasmaidīja un piecēlās. Viņš visnotaļ labi izskatyijas tumšos džinsos, kreklā ar sportisku žaketi. Es pasmaidīju.
Viņš atsmaidīja pretī un gāja uz durvīm turot rokā savu mēteli. "Tad līdz vēlākam. Varbūt vakarā brālis atvedīs vakariņas ja es netikšu"
"Atā" es noņurdēju. To gan es negribēju, bet neko darīt.
Es noliku savas pusdienas uz galdiņa un atspiedos gultā. Šis notikus izskatās daudz labāk, kā man likās. lieliski. Es pasmaidīju.
"Smadzeņu satricinājums, lauzta kāja, divas lauztas ribas, sastiepta rokas locītava