smaidu · vācele

Viņa izelpoja. Viņa paspēja vēl paspēja domās nosaukt istabas numuru un atradās savā teleportācijas aplī savā istabā viena. Viņa ieelpoja. Vēl pēdējā brīdī viņa paspēja aizbēgt no viņa. Savā ziņā Anya jutās atvieglota, bet dziļi sirdī viņa ilgojās pēc viņa un vēlējās, kaut viņa nebūtu paspējusi iedomāties savas istabas numuru, jo tad viņa varētu būt ar viņu un sajust viņa skūpstus. Un glāstus. Atkal. Viņa nopūtās un paspēra divus soļus āprus apļa un tas acumirklī nozuda. Un atkal parādījās.

Monotona robotveidīga balss noteica "viesis".
Viņas sirds iepustējās straujāk. Vai tiešām?! Vai tiešām viņš tomēr neatlaidīsies. Viņa juta sajūsmas vilni kāpjam augšup un viņa pasmaidīja. Anya tik ilgi bija gaidījusi šo mirkli. Lai satiktu viņu. Viņai gan bija bail no viņa, jo viņš varērtu uzzināt par viņas darbu. Tad viņš noteikti nebūtu sajūsmā. Bet vismaz ie pāris mirkļi pirms viņas giljotīnas būtu to vērti. Tā pat viņa apzinājās, ka mirs. Un no pāris prieciņiem pirms nāves viņa nevēlējās atteikties.

Viņa nezināja mirkli ko teikt. Anya vilcinājās un tad atbildēja:
"Ielaist"

Viņas priekšā parādījās vīrieši stāvs. Viņa sajuta izteiktu vilšanos un knapi spēja to noslēpt.
"ko tu te dari?" Viņa indīgi noteica un pagriezās.

"Tu tik ātri pameti balli, ka noņēmu sastādīt Tev kompāniju". Ra noteica viltīgi smaidot un stīvi iesoļoja telpā.
"Tu tiešām esi tik naivs un ceri, ka es izklaidēšos ar vīrieti, kuram nav pat locekļa? ha!" viņa piegāja pie bāra un zivilka viskija pudeli runājot ar Ra un izsmejoši pasmējās.

"Nu pati cietīsi par saviem darbiem" Viņš apsēdās uz sēdekļa telpā un vēroja Anyu.

"Tad jau labāk izklaidēšos ar kādu sivieti." viņa pagriezās ar viskija pueli rokās un cieši un nievājoši vērojās Rā. Kā vienmēr. Viņa nemaz citādāk nespētu skatīties uz viņu.

"Kā vēlies. Es tikai gribēju atgādināt par to, ka mums ir vienošanās. Tu nevari tā vienkārši aiziet." viņš nu jau bezkaismīgāk noteica.

Anya izdzēra glāzi vienā rāvienā. "es atstāju Tevi tava rokas puiša ziņā. Es savu darbiņu padarīju. Tagad lūdzu lasies. Es vēlos pabūt viena." To noteikusi viņa pagriezās un soļoja uz lielas durvju ailes pusi, kurā bija divas trīs metrus augstas zaļas durvis. Viņa tās plaši atvēra un tad aizvēra. Viņa pagriezās pret istabu un atstutējās pret durvīm. Viņa juta kā spēks pamet viņas ķermeni un tas lēnām slīdēja uz zemes pusi. Jau pēc pārdesmit sekundēm viņa tupēja uz zemes, ceļus satvērusi un lēnām elsoja. Viņa neraudāja jo pārāk daudz tas tika darīts. Vairs viņa nespēja. Viņa tikai cerēja, ka drīzāk pienāks diena kad varēs mirt bez domas, ka miljardiem cilvēku tādēļ zaudēs dzīvību.

Viņa dzirdēja, kā Rā pamet viņas apartamentus un atviegloti uzelpoja. Viņa lēnām piecēlās. Viņa noslidināja kleitas lencītes pāri pleciem un ļava tai nokrist lejā. Viņa piegāja pie atvilknes un izvilka no tās lielu baltu adītu džemperi un uzvilkta to. Izlaidusi matus viņa izvilka pirkstus caur tiem un pasmaidīja. Uz zemes tie nekad nebija tik zīdaini. Viņai tas patika.

Viņa sajuta slāpes un nolēma, ka vēl viena viskija glāze noderētu un atkal atvēra masīvās koka durvis. Viņai tās patika. Atgādināja zemi un mājas. Citur tā bija reta parādibā vai ļoti dārga. Labi, ka viņas priekšnieks to varēja atļauties. Šī doma uzlaboja viņas omu un viņa atkal paņēma viskija pudeli un lēnām plidija glāzi līdz pusei. Bet pēkšņi viņa salecās, jo teleportācijas aplis atkal iezvanījās. Smaids pazuda no viņas sejas.
Atkal?! Tiešām?! Uhh..
Viņa bija jau dusmīga.
Aplis atkal iezvanījās.
Anja nopūtās un izdzēra glāzi vienā malkā un noteica "Ielaist".

Viņa bija savus piecus metrus no portāla un uz brīdi domāja vai viņa paspētu iesist Ra par to ka neliek mierā..

Viņas priekšā parādījās vīrieša stāvs tikai šoreiz nedaudz garāks un slaidāks. Viņas acis iepletās
"Shit" viņa iesaucās, bet bija jau par vēlu. Viņas apļa portālā stāvēja Menings viegli smaidot.

"komandantstunda jau ir pāri, Tev jau nevajadzēja būt gultā?" viņa viltīgi pasmaidīja un sakrustoja rokas uz krūtīm.

"tieši tādēļ esmu ieradies" viņā pasmaidīja un lēnām virziījās viņas virzienā. Viņa instinktīvi atkāpās.
"jāatvainojas, gan ka kavējos, jo Tava numura atrašana prasīja pāris minūtes, bet esmu šeit uz savu... komandantstundu. Un esmu gatavs saņemt sodu..." Nu jau viņus šķira mazāk par pusmetru un viņa smaids kļuva arvien plaktāks. Tā pat kā viņas.

"Sodu?! Jā, tas skan labi. Esmu gatava Tevi sodīt." Viņa nu jau apmierināti piebilda. Viņa pati nesaprata, ko dara, bet zināja ka dara to ko vēlas.

" Nu jau viņš pieskārās viņai un viņu lūpas šķira tikai pāris centimetri. Viņš ar pirkstu galiem satvēra viņas zoda galu un strauji ar lūpām satvēra viņas apkašlūpu. Viņa piekļāvās viņa augumam un sāka skūpstīt kaislīgi. Viņš apvija davas rokas ap viņas vidukli, pacēla un nesa uz baltu durvju pusi. Viņš sāka skūpstīt viņas kaklu un viņa izdvesa:
"nē, ne tās. Zaļās.. ak druvis.."
Viņš strauji sagriezās istabā un steidzīgi tuvojās zaļajām, masīvajām durvīm, atspēra tās ar kāju. Viņas kāsjas jau bija apvījušās a viņa vidukli. Viņš viņu atspieda pret sienu. Viņa ielaida savus pirkstus viņa matos. Viņš satvēra viņas dibenu un viegli saspieda to. Un tad jau ciešāk. Viņi abi reizē ievaidējās un tad iesmējās. Viņš paslidināja rokas augstāk un nu jau tās atradās zem viņas džempera un viņš viegli glāstīja viņas vēderu un muguru.
Viņa nolaida savu roku zemāk un tā uzdūrās uz viņa mīsktās aizmugures un viņa pasmaidīja. Viņš saprata, ka ir laiks pārvākties uz ērtākiem apartamentiem un pēc pāris sekndēm viņi iekrita gultā.