Božena Chodunska

Man ir daudz radu, sevišķi no māmuļas puses. Mums ar mīļo māsīcu Rūženku ir mazāk sastopama otrās pakāpes māsīca Marženka, mūsu māmuļu brālēna meita. (Starp citu, dakter, mūsu vārdi patiešām ir ar vienādu izskaņu. Mums ir vēl 2 māsīcas - Katrženka un Arženka.)
Šī Marženka allaž karājās kā negaisa mākonis mūsu bērnības skaidrajās debesīs. Lieta tāda, ka mūsu mātes un kopējā vecmāmiņa (lai viņai Viņā saulē laba dzīvošana!), tāpat radu tantes, vienādiņ mums ar Rūženku dzirdot daudzināja, cik Marženka skaista (!), labi audzināta, talantīga (neatceros, ko tieši viņa tādu darīja, varbūt plinkšķināja klavieres) vispārīgi augsti tikusi, un kāda spoža nākotne viņu sagaida. Šo brīnumbērnu mēs varējām aplūkot radu ballēs, saģērbtu leļļu kleitiņā, salokotiem vaļējiem matiem. Neko dižu paspēlēties ar viņu nevarēja. Atšķirībā no skaistās un tikušās Marženkas, Boženka un Rūženka bija parastas meitenītes, netīrām rokām (no kokos kāpšanas, vaboļu ķeršanas, kurkuļu glābšanas un dubļu-jāņogu zupas vārīšanas lellēm), pabalējušās kleitiņās, apdauzītiem ceļgaliem. Matus man mājas apstākļos apgrieza tēvs (Aija Kukule style), māsīcai Rūženkai matus cieši divās bizītēs sapina vecmāmiņa. Loģiski, ka augsti cildinātā māsīca Marženka mums bija kā dadzis acī, un mūsu salīdzinošais nesmukums, neaudzinātība un vispārējais iznesības trūkums mūsuprāt bija tikai vecāku vaina.
Rūženka, kura ar smalko māsīcu tikās biežāk, nekavējās atstāstīt, ka brīnumbērns allaž savāc sev labākās šokolādes kompetes (Vāverītes un Lācīšus, bet nekādi ne Vētrasputnus) un smukākos ābolus.
Gāja gadi. Božena iestājās vidusskolā, māsīca Rūžena guva izglītību cienījamā arodskolā. Ienācās ziņas, ka augsttikumīgā Maržena aizgājusi no mājām, lieto alkoholu un dzīvo ar kaut kādu jefiņu. Pēdājo reizi redzēju viņu viņas omītes bērēs. Māsīca Maržena bija ieguvusi cilvēcīgāku un pieejamāku veidolu, apaļu nepilngadīgas grūtnieces vēderiņu un biklu, maza auguma puisi pie sāniem. Mēs sasveicinājāmies.
Vakar uzzināju, ka māsīca Maržena tagad ir precējusies ar francūzi un dzīvo Francijā.
Nukata! 1:0 !
Marženka ēd franču sierus, kamēr Božena un Rūžena tepat Dievzemītē trikatāleru grauž un kopproduktu ceļ.

Kā jau minēju, man patīk somi, ja vien par kūlas ugunsgrēku vai pūci skurstenī var sacīt "patīk". Gari un emocionāli par somiem. ( ... tālāk ... )

Aija Kukule man, tātad, nepatika, vismaz bērnībā, toties vienmēr patikuši geji. Skaidrs, ka mūs ietekmē stereotipi, un, tā kā es mūžā esmu sastapusi tikai dažus gejus, mani ietekmē tie labākie geju stereotipi, proti, visi sastapti geji bija pagalam jauki cilvēki. Savu pirmo geju es sastiku krogā, kad vēl meita biju, draudzene mūs iepazīstināja, un man tūlīt radās vislabākais iespaids. Tik patīkamu sarunu biedru es sen nebiju satikusi, viņu interesēja mans viedoklis, viņu interesēja manas domas, Božena, kā tu domā, Božena, vai tev patika izstāde, meitenes, kā jums liekas... Piens un medus manām ausīm! Ja godīgi, vīriešus reti kad patiesi interesē sievietes domas, viņiem vairāk patīk padižoties ar savām. Viņam bija humora izjūta, viņš bija asprātīgs, pats sevi viņš sauca par veco pidaru un pats par to smējās... Vārdu sakot, pirmais manas dzīves gejs bija lielisks, un es loģiski nospriedu, ka tādi ir visi geji. Es labprāt būtu gribējusi kādu geju draugu kā filmā par Frenkiju un Džoniju ar ko parunāties no sirds un rīkot pidžamu balles, bet šajā ziņā man nav veicies, nekāda geju drauga man nekad nav bijis. Vēlāk es iepazinos vēl ar dažiem gejiem, bet ne ļoti tuvu, un visi bija pieklājīgi un taktiski, teica lūdzu un paldies, ne kā daži heteroseksuāļi, kas, zinies, brūķē rupju muti dāmas klātbūtnē. Geji vairakas reizies likuši man aizgrābtībā nopūsties - vienreiz Otavas geju bārā, kur viņi graciozi dejoja pa galdiem. Un tad vēl reiz viens puisis televīzijā tik izjusti stāstīja par blakus aizmiguša vīrieša maigumu, ka es sapratu, jā viņš zina drēbi, cērt dambretes kauliņu, tā ir. Vārdu sakot, geji ir jauki, un neviens man nepierādīs pretējo.