Božena Chodunska

Viesturs Ķerus rakstīja, lai daļu ķiršu atstājot caurceļotājiem strazdiem, jo viņiem tie vajadzīgi daudz vairāk kā mums.
Šogad sanāca strazdiem atstāt gandrīz VISUS ķiršus.(Nu nekas, mums jau tika skaistākais, ko tāds ķirsis var dot - ziedēšana.)
Vakar bars ar trekniem jaunuļiem sēdēja ķirsī aiz loga un stūma māgā pēdèjās ogas. Kad bars jau bija aizlaidies rīt kaimiņienes kauleņus, ķirsī palika viens jaunulis ar ķirsi knābī. Laikam nezināja, kur likt, palaidīsi vaļā, pazaudēsi. Beigās pēc ieilgušās pārdomām ķirsis tika norīts vesels. Ceru, ka rīmam viss labi.
Vēl pēc brīža logā ietriecās strazdu bars. Troksnis bija tāds, ka man likās, tas ir sprādziens, un es gandrīz palīdu zem galda, bet māsa sāka kliegt. Izgājām laukā, bet neviena atdzīvināma strazda neatradām.
Starp citu, šogad viņi ir akurāti, un nemet ogas zemē. Ķirši vienkārši pazūd. Izgājušos gadus, spriežot pēc mēsliem, nokritušos ķiršus apēda lapsas.