Božena Chodunska

Tā kā esmu nodomājusi nodarboties ar prakstisko suņturību, kā jau nesen paudu (paust ir žurnālistikas jaunais teju, jāsāk aktīvi lietot!), pierakstījos feisbuka kopienās KaķēniKucēni, Meklē mājas, Pazudis Atrasts, Suņu Mīļotāji.
Un sazinkāpēc Mazbudžeta Saimniekošana tīri antropoloģiskiem novērojumiem.
Nez kāds vells mani dīdīja, vai man nebij labi diezgan? Varēj jau sēdēt un pārlasīt Straumēnus garos ziemas vakaros, kad Lauska tēvs ar cirvīti rokā pazūd ap paksi, ceļā pārmijot skatus ar kaimiņieni Sveķiku, kas turpat pagalmā pīpoj treniņbiksēs, sarkanās kā sārtie āboli vectēva dārzos aizlaikos, kad pasaule vēl bij jauna....
Bet pie lietas, tātad, es ierakstījos feisbukā,
un pazaudēju ticību laumiņām; viņas mirst un krīt no kokiem šķindēdamas.
Tā ir baisa vieta, es visu uzzinu pēdējā, jūs jau sen to zinājāt, tikai man neteicāt, ļaudis izplata Gobzema ziņas un Pēteri Kļavu, un, man jāsaka, visi pēdējo 30 gadu izglītības ministri ellē varēs skrapstināt slikti rakstošu krītu pa veco padomjlaiku tāfeli 24/7 kādas astoņas mūžības, jo ragstība ir baizmiga karlis Vērdiņšš savā dzeijolī par mejteni baltajā plaščī, nau, melojis, nimaz.
Šodien es izlasīju vārdu "bernc". Tur.

Paldies labajam! Dažas laumiņas paliks dzīvas. Lāču izplatība Latvijā un Mazpilsētas grupa ir ok, jo tur raksta par lāčiem un komunālservisu.