Božena Chodunska

Sākšu ar to, ka lekšana pāri āzim ir katras jaunuves cienīga nodarbe.

Par praktisko pusi, kas nav "pārleciens" tīri kā epitets, atceros, bērnības gados uztaisījām gaumīgu joku ar līdzbiedra iesprostošanu miniatūrā koka namiņā, kas bija domāts celtnieku pamatvajadzību apmierināšanai vienā "strojkā". Kamēr biedrs apmierināja savas vajadzības, pa četriem pievēlām durvīm priekšā lielo traktora riteni ar visu disku. Ko vēl visādi nostiprinājām ar visādiem palīglīdzekļiem. Bija visnotaļ smieklīgi skatīties, kā agrīnā vecuma pusaudzis mēģināja tikt ārā. Namiņš šūpojās un grīļojās, mēs ar interesi gaidījām, kad šī konstrukcija neizturēs jaunēkļa vēlmi pēc debesjuma.

Negaidot ieradās "družiņņiki" un ļoti steigšus nācās pārvarēt visādu augstumu žogus. "Družiņņiki", acīmredzot, nebija lekuši "pāri āžiem" un sekot nespēja.

Lūk, praktisks pielietojums. Tiesa, iesprostotais līdzbiedrs mūs visus nodeva.