Božena Chodunska

Deviņdesmitie gadi. Līgo vakars. Domubiedru grupa, visi ap 20 gadus veci, sapulcējušies laukos pie viena puikas, sauksim viņu par Kārlēnu.
Kārlēna tētis, tā pavairāk baudījis saldo miestiņu, vēršas pie vienas no viešņām, sauksim viņu par Lienīti, kautras gaišmatainas meitenītes. Starp abiem veidojas šāds Tarantino cienīgs dialogs:
Kārļatētis: Lienīt, tu pīpē?
Lienīte: !!!?? (papurina galvu, pieraujas maliņā)
Kārļatētis: Tu PISIES?
Lienīte: !!!?? (šausmās, pieraujas maliņā vēl vairāk)
Kārļatētis: Nu, ja tu ne pīpē, ne pisies, tad ejam RAVĒT!