![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pilnīgi iespējams, ka katram ir kāds jocīgais un intīmais ēdiens vai našķis. Nu tāds, kas nav mammas kotletes, kuras ir vispār ārpus kategorijām, un arī ne Ilmas tantes rosols vai pīrāgi.
Mana mamma, piemēram, atceras, ka viņas bērnībā bērniem vismīļākais bija tas mīklas gabaliņš, kas, pankūkas cepot, uzlija uz plīts un tur izcepās. Tas bijis krutāks par penkokiem. Un tad no abras pēdējo kriksīti maizes mīklas arī cepa uz plīts malas, to deva bērniem, un tam pat bija savs vārds.
Mūsu KaimiņAndžs, piemēram, ir bijis ieslodzījuma vietās (es to saku droši, jo tas nav noslēpums, KaimiņAndžs to arī neslēpj, līdz ar to es nekādi neceļu viņam neslavu) un no tiem laikiem viņam kārums esot baltmaize, apkaisīta ar cukuru. Klāt pasniedz cukurūdeni.
Es, piemēram, bērnībā biju slimīgs bērns. Ar ko tikai es neslimoju. Vispirms ar angīnu. Tad angīnas izskaušanas procesā es dabūju nieru kaiti un tiku slimnīcā. Es neaceros, vai vispirms bija nierukaites slimnīca vai mandeļu raušanas slimnīca, bet abas bija diezgan briesmīgas. Bet uz šīm slimnīcām man nesa visādus gardumus, kurus citādi nevarēja dabūt. Granātābolu. Un tad es jutos ļoti īpaša. Kopš tā laika granātābols man ir īpašais slimnieku ēdiens.
Kad tiku laukā no nieru slimnīcas, man laikam bija diēta. Mamma man deva baltmaizi ar skābo krējumu virsū. Bet bez sāls, jo diēta.
Maizi nesa tajos mezglotajos tīkliņos ar lielajām acīm, kur vienā pusē laukā līda loki, otrā, ja palaimējās, noplūktas vistas kāja ar visiem nagiem. Šos tīkliņus ar produktiem un arī baltmaizi mamma kā jau daudzas padomju mammas veda trolejbusā vai nesa no Rajona veikala, tur tagad atradas Zoobode, starp citu. Maizi tad mamma nedaudz apsvilināja pie gāzes liesmas, tīri dezinfekcijas nolūkos, gadījumam, ja maize transportā būtu bružājusies gar svešiem dibeniem (tie ir mammas vārdi, es to neizdomāju). Tad nu manai krējuma maizītei bija nedaudz nosvilusi garoziņa, un tas garšoja labi.