Božena Chodunska

Mūsu Fabrikā ir ēdamvieta, tā sauktais pusdienu restorāns. Tur savulaik strādāja ļoti tieva un labi uzkačāta gaišmate, kura pēc pieprasījuma lika izvēlēto barību šķīvjos un nosvēra. Gaišmate nekādi nevarēja aprast ar dažu sieviešu labo apetīti. Parasti komunikācija izvērtās apmēram šādi:
Es: Tvaicētos dārzeņus, lūdzu!
Gaišmate: (Uzliek mazu karotīti un skatās lielām stirnas acīm, cerībā, ka sieviete taču vairāk neapēdīs).
-Es: Lūdzu, vēl mazliet.
-Gaišmate: (Uzliek vēl nepilnu karotīti un jautājoši veras manī).
Tālāk viss notika atkarībā no apstākļiem, izsalkuma un kauna trūkuma. Vai nu es apkaunos un saku, ka nu ir gana vai izspiežu vēl puskarotīti.
Manām kolēģēm ar Fitnesa Dievieti gadījās šāds lūk, dialogs. Viena meitene izvēlējās kartupeļu pankūkas ar krējumu, otra bez.
Krējuma cienītāja mudināja draudzeni arī izvēlēties krējumu, jo cena viena. Tajā brīdī Kosmoss lika Gaišmates sirdsapziņai pieslēgties diskusijai un apzināties Figūras Draudus, un viņa sacīja viedos vārdus, kurus vēlāki daudzinās tuvu un tālu.
Bet tas paliek uz sāniņiem, viņa sacīja.

Vēlāk, man šķiet, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums sāka nojaust, ka Gaišmate pārāk aizraujas ar klienšu figūru aizsardzību, pārāk maz ar pārdošanu, un noņēma viņu no trases.
Bet šodien, voilā, viņa bija atpakaļ.
Mēs sasmaidījāmies kā senas paziņas. Es palūdzu dārzenīšus. Viņa kā tajās senajās dienās uzlika mazu karotīti, pacēla acis uz mani un vaicāja - nu jau pietiks, ja?